Oficiāla informācija par SIA RERE BŪVE projektu vadītāju Juri Grodņu liecina: pieredze būvniecībā kopš 1993. gada – vienlaikus ar uzņēmuma SIA RE&RE dibināšanu; sācis kā darbu vadītājs, par projektu vadītāju strādā 16 gadu; īpaši specializējies restaurācijas darbu vadīšanā; pēdējos gados iesaistījies lielākajos, vērienīgākajos valsts nozīmes restaurācijas un rekonstrukcijas projektos: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Doma baznīca un klostera ansamblis… Bet ar to vien ir par maz, lai iegūtu Būvindustrijas lielo balvu. Juris ar īpašu cieņu un pietāti izturas pret katru vēsturisko objektu, kura atjaunošanā piedalās. Viņš pelnīti kļuvis par Gada inženieri 2016, jo ir ļoti atsaucīgs un izpalīdzīgs gan būvobjektā, gan uzņēmuma sabiedriskajā dzīvē. Pasūtītāji, projektētāji, sadarbības partneri atzinīgi novērtē Juri ne tikai kā augsta līmeņa profesionāli, bet arī kā personību, viņa pozitīvo attieksmi, spēju pat ļoti sarežģītās situācijās saglabāt vēsu prātu un rast risinājumu.

 

Ko patlaban dari?

Esmu mazā, mīļā objektiņā – Jaunolainē top sporta skola. Tā ir jaunbūve. 

Tev patīk jaunas vai vecas mājas?

Restaurācija, protams, ir prioritāte. Tā ir veiksme un laime pieskarties vēsturei, tās idejām un domām, atjaunot seno, lai ir tikpat skaisti. Šis tas tiek arī uzlabots. Restaurējamie objekti ir sarežģīti, grūtāki. Taču arī jaunie man patīk. Tas ir labi, ka būvējam kaut ko jaunu. 

Nacionālā māksla muzeja direktore Māra Lāce minēja, ka tu saglabā mieru pat ļoti vētrainos apstākļos. Vai muzejā bija «vētra»?

Pēc Zolitūdes Maximas būvniekiem īpaši pievērš uzmanību. Saspringām, jo nācās savaldīt spiedūdeni, kas nāca no pazemes. Visā vidē, gaisā varēja just teju vai saasinātu virmošanu. Valdemāra ielas pusē vēsturiski bijusi upes sentece. Būvniecības procesā, kad lēnām rakām pa kārtām, pa slāņiem jauno pazemes būvapjomu un veicām pamatplātnes enkurojumu, nāca pazemes spiedūdeņi. Kamēr notamponējām spiedūdeņus, bija jāpieņem krasi un ātri lēmumi, lai neciestu vēsturiskā ēka. Tās pamatiem tika uzlikta bandāža. Jaunajam pazemes būvapjomam papildus jānobalsta rievsiena. Tā procedūra, kamēr viss tiek saskaņots, kamēr kopā ar konstruktoriem atrasts risinājum, prasa krietnu laiku. Jā, saprotam, ka vajag steidzīgi, bet tā praktiskā daļa visiem projektētājiem ir jāizdomā, jāizprot un jāatrisina. Tad vēl Valsts pieminekļu aizsardzības inspekcija uzstāj: «Mēs tūlīt apturēsim darbus, jo mikroplaisas parādījušās.» Saku, ka tās jau vēsturiski tur bija. Strādājot blakus tikai 80 centimetru attālumā, esam rētu uzgriezuši vēsturiskajai ēkai. Pārbaudītāji nāca bieži, vaicāja par plaisu monitoringu – vai plaisas progresē vai ne? Katram no iesaistītajiem būvniekiem ir savs darbs, un katram ir savs strikti noslēgtais līgums. Ja kāds sāk sprēgāt, jāsavācas kopā, jāapsēžas, lai novērstu tos zibeņus. Pamazām sašķetina un atrod kompromisu. 

Tevi vērojot, domāju, vai esi piemērots celtnieku videi. Varbūt vienkāršāk ar restauratoriem? 

Celtniecība mani ir rūdījusi. Varu būt ļoti nejauks. Ja mani izved… Tas gan notiek reti, bet ir gadījies. Cenšos būt ieturēts. Būvniecība uzaudzē tādu milzīgu ādu. Jāsaprot, ka kā darbu vadītājs esi gan starp strādniekiem, gan starp priekšniekiem. Tātad pa vidu un saņem konkrētu devu gan no vienas, gan otras puses. Tā uzaudzētā āda ir mēģinājums noslāpēt negatīvo, jo saproti, ka viss ir rezultāta dēļ.

Jo vairāk gadu, jo biežāk gribas mierīgos ūdeņos aiziet. Ja gribas kaut ko mainīt, tad ir jāmaina. Varbūt pat pilnīgi radikāli. Negribu tos apakšzemes ūdeņus. Ir vēl specialitātes, kurās varētu strādāt. Man ir divas izglītības. Viena ir saistīta ar aviāciju, otra – mākslas virzienā.

Aviāciju mācījies, jo bērnībā gribējās lidot?

Jā, jā, tieši tā! Modelēju. Tad mācījos, pēc tam aizgāju krievos (tika iesaukts padomju armijā, – aut. piez.) un tur nostiprināju tās zināšanas.

Kāpēc neturpināji?

Dvēselei tuvāka bija māksla. Beidzu četrgadīgo mākslas mēbeļu galdniecības skolu un aizgāju uz Restaurācijas pārvaldi. Pirmais objekts bija saistīts ar Rundāli, un tas mani apbūra. 

Kurā brīdī, celtnieks būdams, saprati, ka restaurācijā gribi “urbt” dziļāk?

Mākslas mēbeļu galdniecības skola deva labu izglītību, bet es negribēju strādāt rūpnīcā. Līdz 90. gadiem biju iecerējis doties uz laukiem. Bija sagatavoti instrumenti un viss, lai gatavotu mēbeles un taisītu mākslu. Bet tad bija kritums it visā.

Tagad sanāk, ka tev dzīvē ir laimējies – vari strādāt teātrī, muzejā.

Tas ir krējums. Lielāko dzīves daļu man blakus stāvējis Dieviņš. Kādiem tik objektiem ar kādām grūtībām esmu gājis cauri! Ir paveicies būt īstajā brīdī klāt. 

Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra direktors Eduards Cehovals pat pēc pieciem gadiem ar gandarījumu atceras to laiku, kad komunicējāt teju katru dienu, kopā restaurējot un rekonstruējot teātri. Viņš uzteic tavu profesionalitāti, godaprātu un atbildību. Kur to var iemācīties?

Vecāmamma teica: «Pie mums bez darba neviens nedzīvo.» Tas nozīmē – kolīdz sāki spert soli, tā kāds uzdevums. Atceros, ka jau piecu gadu vecumā man bija savi pienākumi. Tā veidojās attieksme pret darbu, darba kultūra. To veidoja vide, kurā uzaugu pie vecātēva un vecāsmātes. Tālāk galdniecības skolā tā nostiprinājās, jo prasīja precizitāti, pat pedantiskumu. Vēlāk arī kolhozā nostiprinājās atbildība, precizitāte, prasības pret cilvēkiem un pret sevi. Latiņa pret sevi tika uzlikta augsta. Vienmēr bijusi tāda attieksme. Vispirms pret sevi. Lai viss, ko daru, tiktu izdarīts labi.

Kāds bijis pārsteidzošākais atklājums, vecajās būvēs strādājot?

Ja atrastu podu ar zeltu, tad jau būtu skaidrs (smejas), bet dziļākajā būtībā katrā no tām ēkām, kur kaut ko esam restaurējuši, saproti, ka katrs elements faktiski ir kā atklājums. Atsedz. Pamani to noslēpumu. Attīri, restaurē, maksimāli saglabājot vēsturisko, tad ir – ah! Tas ir jebkurā objektā. 

Kādā laika posmā gribētu dzīvot…

Man ļoti patīk renesanse, baroks, romantisma laiks. Tajā pašā laikā arī fundamentālā klasiskā romiešu bāze, kultūrvēsturiskie grieķu pasākumi, kas ielikti attiecīgajā laikmetā. Latvijā patīk jūgendstila periods. Sastopoties ar to, paskaties uz mākslas darbiem, un tāda sajūta, ka atgūsti elpu. Tā dēļ ir vērts dzīvot. Ja senāk, tad interesants šķiet romiešu – gladiatoru – periods. Tā kā esmu pabijis padomijas laikā un šajā, tad dziļākā jēga būtībā ir tajā apstāklī, ka ir iespēja būt vīram, būt pašam, būt personībai, darīt darbu un uzņemies atbildību, tā, lai ir uz goda. Principā būt maksimāli godīgam, cik jau nu atļauj mūsu laikmets. Ticu, ka visi cilvēki ir vērsti uz pozitīvu domāšanu.

Tad pašam arī visu laiku jābūt pozitīvam.

Jā. Tieši tā! Esmu lasījis grāmatas par biznesu. Ir dažādi cilvēku tipi. Dažam ir vienalga – viņam jāsasniedz mērķis un jāiet uz priekšu, vai tur lūst vai plīst. Protams, ir vajadzīgi tādi, kas kustina procesu, bet neesmu no tiem, kas «iet pāri līķiem». 

Vai tavam pozitīvismam neiespļauj dvēselē, ja sastopies ar tiem, kuri «iet pāri līķiem»?

Kaut kāda iekšējā aizsardzība nostrādā, bet jebkurā situācijā, ja arī kāds pāri nodarījis, es izanalizēju, bet neredzu iemeslu būt negatīvam. Tas nedod gandarījumu. Ja cilvēks nesaprot, kāpēc es tā daru, lai viņš domā, ko grib. Mans moto vienmēr ir bijis: mēs strādājam labajam. 

Par tevi saka, ka proti atrast risinājumu izaicinājumos. Kas ir tavi izaicinājumi?

Tad man jārunā par RERE projekta komandu. Projektētāji un konstruktori, ar kuriem kopā esmu strādājis, ir tāds pamatkodols, un no viņiem iegūstu. Augstu vērtēju jebkuru no tiem cilvēkiem, kuri ir iesaistījušies projektā, katrā saskatu to labo un uz to bāzējos, ar to arī strādāju. Jebkurā mirklī var saiet «dēlī», «ragos». Bet ir pamatprincips, kāpēc tu esi nācis. Tev ir laba ideja. Projektētājs ir ielicis savu domu. Kas ir tās pamatā? Lai radītu kaut ko, jābūt idejai un iedvesmai. Jebkurā no projektiem gan konstruktors, gan arhitekts ir ieguldījis savu dvēseli, savu laiku. Viņš ir pat mocījies, lai izdomātu, kā darīt, ja, piemēram, vēsturiskā māja sēdusies par pusmetru, – vienā galā ir nulles punkts, otrā ir 30 centimetru. Kaut kas nesanāk un neiet kopā. Tad galvenais ir mērķis. No katra tāda komandas darba es uzlādējos, lai varētu realizēt to projektu. Katrā projektā ir savs izaicinājums. To tā nevar izstāstīt. Arī katrs pasūtītājs ir atšķirīgs. Viņš ienāk procesā no citas vides, un ir būtiski, kā viņš katrā situācijā reaģē.

Veiksme ir tad, ja pasūtītājs zina, ko vēlas…

Pēdējā laikā aizvien vairāk nākas sastapties ar to, ko dēvē par nežēlīgo biznesu. Pat ja finansējums ļauj un visu var atļauties, vai viss rit raiti? Tā nemēdz būt. Tas mani bieži iedzen pārdomās. Tad mēģinu apstāties un domas salikt pa plauktiņiem, sevi sakārtot. Ir smagi. Vienmēr ir gribējies arī sapulcēs mēģināt vilkt ārā labās lietas, lai sarunas nenonāk strupceļā. Tur, kur bizness, ir cita vide. Tur es negribu. Tas, kas tagad notiek… No vienas puses, bizness ir labs, no otras – graujošs. Augstākā pilotāža ir mācēt to veidot cilvēcīgi – kā mēs runājām: darba devējs, pasūtītājs, projektētājs un uzraudzība. Kvalitatīvi uzbūvēt objektu var tad, ja strādā vienā komandā. Bet parasti jau iet ņigu ņegu, uz priekšu un atpakaļ. Tā ir augstākā pilotāža – izdarīt tā, lai notiktu forši. Bet tam traucē pamatne, kad dzimst ideja. Tiklīdz tā ir sasteigta, pat ja finansējums ļauj, pat ja pasūtītājs zina, ko vēlas, tas ir baisi. Tas tiešām ir baisi! 

Ko vēlētos uzbūvēt no jauna vai restaurēt?

Hmm, tas, ko vēlētos atstāt pēc sevis… Ir tāda maza ideja, bet dārga. Taču sapņot jau nav aizliegts (smejas). Man gribētos uzbūvēt namu, kur sastopas arhitektūras vīzija un būvniecība, kas parādās gan latviskā garā, gan klasikā, bet kas nav sajaukts. Tai būtu jābūt mājai, par kuru pilnīgi visi saka: tur kaut kas ir. Jā, nu tāds mūsdienīgi latvisks gars tur būtu. 

Ja salīdzini sevi ar koku, kas tu būtu?

Esmu ar saknēm Latgalē... Tam kokam vajadzētu būt ozolam. Pēc rakstura gan ne. Osis es varētu būt. Ja no ārzemju kokiem, tad varētu būt riekstkoks. Ozols un osis man saistās ar latviskumu. Man patīk to tekstūra. Riekstkoks savukārt ir tāds aristokrātisks. Krāsa tāda piezemēta, bet apstrādē var būt plastiski maigs. 

Ja tu pārceļotu dzīvnieku pasaulē...

Ui! Būtu jāsadala divas lietas. Ģimeniskā, kuru negribētu atklāt, bet ārpusē varu būt ļoti atraktīvs un ļoti, ļoti lauvisks. Ļoti.

Tu esi no tiem cilvēkiem, kuri sargā ģimeni no ārpasaules?

Jā! Jo vecāks kļūstu, jo vairāk saprotu, ka tieši tā gribētu sargāt Latviju. Tā ir mana ģimene. Ļoti maz ir cilvēku, kurus ielaižu savā vidē, jo tā ir tā vieta, kur es jūtos labi, atpūšos, daru, ko un kā vēlos. 

Kur tu nedomā par būvniecību?

Relaksācija ir mūsu latviskā vide un tautas dejas. Kad nodarbībās četras stundas nodejoju, reāli esmu restartējies. Dejojot nedomā ne par ko, arī ne par būvēm. Ikdienā pēc darba aizbrauc mājās un saņem to milzīgo pozitīvisma devu no savējiem, aizej pastaigāties pa mežu. Svarīgi ir kopā ar ģimeni pabūt, uzspēlēt spēles. Tās izjūtas jau nevar izstāstīt. 

Ko esi iemācījies novērtēt...

Katrs solis, ko tu sper, devis vērtējumu, ka viss nācis caur smagu darbu. Nekas netiek dots. Viss nācis ar gana lielu piepūli. Neesmu nevienu mirkli jutis, ka būtu vienkārši. Ir tāds teiciens: darbs dara darītāju. Esmu piezemēts, neskrienu un nelecu pa gaisu. Kur eju, tur eju pamazām, lēnām. Kas ir mans, tas ir izdarīts.

Kas patlaban visvairāk nodarbina tavu prātu?

Man vienmēr bijusi vēlme izdarīt tā, lai sakārtotu to vidi, kur paši strādājam. Brīvā tirgū tas grūti izdarāms. Nu, ja par būvniecību domāju globāli. Esmu prātojis, kā tos plauktiņus salikt tā, lai strādātu visiem pieņemamā formā, lai neizpeld it kā nezināmas lietas. Mums ir likumdošana. Ir cilvēki, kuri nosaka, kādiem likumiem būt un kādus darbus darīt, bet mēs sevi esam iespīlējuši, mēs atduramies pret to, ka nevaram normāli strādāt. Piemēram, restaurācija, kultūrvēsturiskās lietas, kas jāsaglabā. Tās ir mūsu lielākās vēsturiskās liecības par mūsu senčiem. Citreiz mēs tām pārkāpjam pāri. Tas mani sāpina, pat moka. Kad uzzinu kārtējo informāciju par būvniecību, ka mums no 2007.–2008. gada viss aug, virzās, attīstās... Nu, nav tā! Mēs joprojām neesam sasnieguši bedres dibenu, tā krīze ir liela. Liekas, ka tas ir riņķa dancis. Kredīts, ko esam paņēmuši 2000. gadā, kad norāva rokasbremzi, rada situāciju, ka esam pie sasistas siles. Viss kritīs vēl uz leju, kamēr nesalāpīsies vai neaizlāpīsies vai mūs pārpirks. Cik daudz latvju ģimeņu salauztas. Tas ir ļoti smagi. Tagad sanāca tā pesimistiski pateikt. Bet tā ir realitāte, es tur neko nevaru nedz pielikt, nedz atņemt. Tā nodarbina ne tikai manu prātu.

Sapņos celtniecība rādās?

Jā, tad, kad ir saspīlējumi bijuši, brīnumi ir bijuši.Ir bijuši sapņi par betonēšanu, mūrēšanu, īpaši, kad ir kādi kritiskie punkti, kad ir jāpabeidz. Bijuši periodi, kad maz gulēts, tad nepagūsti izslēgties. Atnāc uz darbu un domā, vai vispār gulēji. Taču sapņos vairāk gan esmu lidojis, nevis būvējis. Un ļoti negribēju nākt atpakaļ no tiem lidojumiem. 

Kas bez dabas Latvijā ir pats skaistākais?

Mēs esam ļoti spēcīga, stipra tauta. Kad ej Dziesmu svētkos kopā ar visiem, piedalies tajos, kad jūti katra cilvēka enerģiju un to sinerģiju kopā, kad dziedi vai dejo un visapkārt ir tā masa, ir tāda sapratne, ka esi viens riktīgs latvietis. Tā ir īslaicīgā mūsu pozitīvās enerģijas uzlāde nākamajam darba cēlienam, tvērienam. Kaut vai tie paši Jāņi, kur sanāk arī tie, kas nedejo un nedzied, un, ja tur virmo latviskā daļa, tas ir vispozitīvākais. To es tā kā krējumu saņemu, tad sajūtu – mēs latvieši. 

Ko tu darītu, ja tev pateiktu: rīt brīva diena?

Tā būtu virmošana ap ģimeni – ne jau kaut kur pazust, bet būt ar ģimeni.

Vai tev patīk decembris (saruna notiek 2016. gada nogalē, – aut. piez.)?

Man ļoti patīk decembris. Man faktiski patīk visi gadalaiki. Senatnē tumšajā laikā rudenī un ziemā būvniecība nenotika. Tagad tai sezonas vairs nav. Nav tā miera perioda. Atceros – laukos bija tas mazais posms, kad beidzās visi lauku darbi. Pāris mēnešu: novembris, decembris. Iestājās tāds miers. Darba jau tāpat nekad netrūka, tomēr tas bija citādi, tāpēc tas laiks man asociējas ar tādu ģimeniskumu, mājīgumu, kad vairāk laika var veltīt savējiem. Novembris ir tas laika posms, kas visvairāk satuvina. Kad ārā auksts un tumšs, tad visi kopā rosās, kaut ko dara mājās.

Kas tev 2016. gadā bija lielākais notikums?

Protams, muzejs. Tagad tur cilvēki iet skatīt mākslu, un tas ir labi. Pašam emocionāli svarīgs ir viss, kas saistīts ģimeni. Ļoti priecājos par savu ģimeni, par meitām un viņu panākumiem. Sieviņa ir zelts. Valstiski? Notikums numur viens – ka mani novērtēja, ka man ir tāds apbalvojums. Kad kolēģi izvirzīja Būvindustrijas lielajai balvai, ilgi svārstījos, vai piekrist, vai tiešām es, jo ir ļoti daudz profesionālu augstas raudzes inženieru. Šoreiz acīmredzot sakrita zvaigznes, nozīmīgas būves un mans novērtējums. Novēlu citiem inženieriem, lai viss veicas, lai izdodas, lai arī viņus novērtē!

Esi paškritisks?

Jā! Ir daudz jāstrādā, jāmācās. Jaunībā esmu gluži vai trakojis, tāpēc uz vecumu nav jābrīnās, ka esmu sevi sadedzinājis. Citreiz tā vien liekas – nu, pietiek. Bet, redz, nepietiek. Tā dzīves dzirksts, tā vide, vēlme sevi apliecināt, būt tajā vidē un strādāt ir joprojām. Ja tu nekusties, kā vecāmāte teica, tad ir viss – tu esi pagalam. 

 

Mārīte Šperberga

Foto: Būvindustrijas lielās balvas arhīvs