Ar Būvindustrijas lielās balvas laureātu kategorijā Par mūža ieguldījumu būvindustrijā arhitektu Oļģertu Kraukli tiekamies Arhitektu namā, kura otrajā stāvā apskatāma viņa akvareļu izstāde.

Par ko domājāt brīdī, kad no Latvijas Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa rokām saņēmāt balvu par mūža ieguldījumu būvindustrijā?

Pacilājoša sajūta. Visu mūžu esmu centies strādāt kārtīgi, ar lielu atbildības izjūtu, lai būtu labs rezultāts. Tas arhitektam ir svarīgākais – kārtīga māja, kas stāv gadu simtiem. Pats arhitekts jau sen var tupēt uz mākoņa maliņas, bet māja paliek.

Kāpēc daži arhitekti sasniedz vairāk nekā citi?

Pirmkārt, arhitektam jābūt ārkārtīgi paškritiskam, jāapzinās, ko tu tiešām vari. Tas ir jājūt pašam, to neviens nevar iemācīt. Otrkārt, arhitektam ir jāpārzina tehnoloģijas, jājūt dzīves pulss. Treškārt, arhitektam jāspēj iejusties tā cilvēka ādā, kuram viņš projektē. No vienas puses, viegli, no otras – sarežģīti. Ja projektē slimnīcu vai sanatoriju, tev ir jābūt ārstam un pacientam vienlaikus, lai izjustu kopsakarības. Arhitekta profesija ir ārkārtīgi plaša. Ne velti daudzi arhitekti ar savu izglītību ir varējuši strādāt citās profesijās. Harijs Sūna perfekti pārvaldīja dejas mākslu, bija Latvijas Dziesmu un deju svētku horeogrāfs. Georgs Barkāns bija tekstilmākslinieks, Gunārs Priede – slavens lugu rakstnieks.

Jūs gleznojat?

Jā. Pateicoties saviem audzinātājiem Arnoldam Krastiņam un Kārlim Baumanim, vienmēr esmu centies savu ideju pats ar savu roku dabūt uz papīra. Tajā laikā, kad studēju un sāku strādāt, datoru nebija. Esmu projektējis skaitļošanas centru, milzīgu piecstāvu māju, lai dabūtu iekšā to mašinēriju, kuras funkcijas šodien pilda mobilais telefons.

Vai, strādājot padomju laikā, varējāt būt patiess pret sevi un citiem?

Nevienai savai ēkai neesmu padomju simboliku kāris klāt. Ļoti skaidri apzinājos, kas tā ir par sistēmu, kas balstās uz masu darbu un koncentrācijas nometnēm. Mana māte Alma Ābele, ievērojama skatuves māksliniece, padomju laikā bija atstumta viņas pretpadomju uzskatu dēļ, tomēr varai nācās viņu atzīt. Viņa bija autoritāte. Māte ļoti paškritiski attiecās pret visām savām lomām. No bērna kājas manī ir apziņa, ka pašam jācenšas sasniegt to, ko gribi. Man bija izdevība mācīties tajā pašā skolā, kurā bija mācījusies māte, tur vēl bija tie paši skolotāji. Valodas mācīja Tālivalda Vidberga, slavenā mākslinieka Vidberga māsa. Viņa man tādus vācu valodas pamatus ielika, ka vācieši joprojām prasa, vai neesmu vācietis. Tolaik mācību sistēma bija fundamentāla.

Kā vērtējat jaunos arhitektus?

Viens no maniem talantīgākajiem audzēkņiem ir Ludviks Saprovskis. Viņam ir pašam sava darbnīca. Vienu laiku Rīgas Tehniskajā universitātē vadīju diplomdarbus. Tas bija diezgan interesanti un patīkami.

Kā būtu jāmāca jaunie arhitekti?

Pasniedzējam jābūt personībai. Šodien tādu nav daudz. Mani mācīja profesors Augusts Malvess, kurš bija projektējis daudzas ēkas Latvijā, lielākoties provincē. Viņa būves bija pamatīgas, ar kārtīgām akmens sienām, viņš pārzināja materiālu būtību. Aleksandrs Birznieks perfekti mācīja mākslas vēsturi. Pēc viņa lekcijām zināju, kas noticis Senajā Ēģiptē. Tās arhitektūra un māksla ir fenomens. To nevar salīdzināt ar Ēģipti, kāda tā ir patreiz, kas ir musulmaņu pārmākta. Musulmaņiem, piemēram, nav atļauts neko attēlot figurāli, viņiem ir tikai ornaments.

Kādi ierobežojumi bija padomju laikā?

Ierobežojumi vienmēr bijuši un būs. Ar tiem jārēķinās. Tajā pašā laikā man bija diezgan daudz pasūtījumu, kaut vai tā pati Kraukļa ligzda Rīgā, Valdemāra ielā 94, kur es dzīvoju kopš 1971. gada. To ēku pats projektēju, un augšā tur ir tāda izbūve, mana radošā darbnīca, ko nodevēju par Kraukļa ligzdu.

To māju taisījāt sev?

Cerēju, ka tā būs, kaut gan padomju laikā man bija diezgan bēdīga slava, jo piesēja politisku lietu. Mani izmeta no Rīgas 1. vidusskolas, toreizējas Leona Paegles vidusskolas, divpadsmitās klases trīs mēnešus pirms beigšanas ar apsūdzību, ka sarkanajā stūrītī esmu uzlicis kājas uz galda, kas apklāts ar sarkanu galdautu, un tā zaimojis komjaunatni. Patiesībā uz tā galda bija zaļa drāna. Šī izslēgšana mani vajāja visu padomju laiku, kaut gan biju absolūts teicamnieks, sākot no bērnudārza un beidzot ar universitāti.

Saņemt dzīvokli Rīgas centrā nebija viegli pat arhitektam. Ar ko bijāt īpašs?

Neskatoties uz to pagātnes ēnu, man bija jāprojektē ēkas visai republikas valdības elitei, piemēram, māja Sporta ielā 1, kur dzīvoja Kalnbērziņš, Pelše un citi. Kaut gan nebiju ne komjaunatnē, ne partijā, mājas viņi man pasūtīja. Tā dzīvojamā ēka, kurā saņēmu dzīvokli un joprojām dzīvoju, bija domāta padomju laika Ministru padomes vidējā līmeņa funkcionāriem. Augstākā persona, kura tur dzīvoja, bija Miervaldis Ramans, toreiz valsts plāna priekšnieks, kura ģimene vēl tagad mīt turpat. Īpaši viņa ģimenei plānojumu nācās mazliet pārveidot, jo viņiem vajadzēja piecu istabu dzīvokli, bet bija tikai dzīvokļi ar divām, trim un četrām istabām. Tad nu no cita dzīvokļa vajadzēja atņemt vienu istabu un pielikt klāt šim mājoklim. Tas vienkārši tāds ilustratīvs piemērs, kā tās lietas tika darītas.

Kas vēl tika darīts tajā laikā?

Valdīja diezgan liela brīvība. Arhitekts pats varēja izvēlēties, kā darīt. Ja viņš nelika to zvaigzni virs ieejas durvīm, neviens jau speciāli neprasīja. Viena tāda manis projektēta tam laikam diezgan raksturīga ēka ir kādreizēja Rīgas Proletāriešu rajona izpildkomiteja Brīvības ielā 266, kas patlaban iekļauta aizsargājamo objektu sarakstā kā arhitektūras piemineklis. Diezgan liels pagodinājums, ka ēka ir pasludināta par pieminekli, man pašam vēl garām staigājot. Otrs piemērs ir Daugavpils kinoteātris. Tā ir tāda īpatnēja plānojama ēka, ar izliektām, neregulārām ķieģeļu sienām. Tādas formas nav nevienai citai ēkai Latvijā.

Atšķirīga bija arī Rīgas Sporta pils.

Rīgas Sporta pilij nebija īpaša projekta. Tas bija vissavienības tipveida projekta pārveidojums. Toreiz bija bažas, ka nedabūs lielo ēku gatavu, šķiet, līdz Ļeņina kārtējai gadadienai, tāpēc neļāva taisīt individuālo projektu. Mēs Sporta pils projektu centāmies uzlabot. Sākotnēji tā bija plakana vienstāva pankūka. Uztaisījām divos stāvos, lai dabūtu izteiksmīgāku izskatu. Tam bija jābūt multifunkcionālam centram, kur var gan slidot, gan hokeju spēlēt, gan ledus baletu uzvest, gan koncertus taisīt.

Vai sāpēja sirds, kad Rīgas Sporta pili nojauca?

Nožēlojami, ka Rīgas Sporta pili nojauca gruntsgabala dēļ, kuru daži kungi mēģināja dabūt savā rīcībā. Nožēlojami, ka tādu mahināciju dēļ jauc nost ēku, kas funkcionāli varēja vēl ilgi kalpot. Ja ēka ir labi uzprojektēta, neredzu iemeslu, kāpēc tā būtu jānojauc. Tad jau visu Vecrīgu vajadzētu nojaukt un vietā uztaisīt jaunus debesskrāpjus. Daudzās vietās pasaulē tā ir darīts, bet vecā arhitektūra tomēr saglabā senatnes patiesumu un elpu nākamajām paaudzēm.

Kuru no paša projektētajām ēkām uzskatāt par izcilāko?

Tā nešķiroju. Vienmēr esmu centies visu darīt ar iespējami lielāko atbildības izjūtu, lai ēka kalpotu tam mērķim, kam tā domāta. Tāpat ar būvmateriāliem. Esmu radījis akustisko ķieģeli, kas ir izmantots gan Daugavpils kinoteātra, gan Ogres kultūras centra būvē. Šos īpatnējos, liektas formas ķieģeļus ar tukšu vidu, kas reizēm atstaro, reizēm absorbē skaņu, ražoja Lodes rūpnīca. Ideja par šādu ķieģeli nāca no mana pasniedzēja Alberta Vecsīļa, kurš bija viens no vadošajiem speciālistiem Eiropā akustikā. Es sāku ar ideju un gāju līdz pēdējam sīkumam, par paraugu ņemot divus pasaules klases arhitektus. Viens bija soms Alvars Ālto, kurš ir projektējis gan ēkas, gan mēbeles. Viens no viņa atklājumiem ir līmētās finiera virsmas. Alto izstrādātā konstruktīvā metode radījusi veselu virzienu mēbeļu rūpniecībā. Otrs bija dānis Arne Jākobsens, kurš ir gan projektējis viesnīcas un dzīvojamās mājas, gan veidojis dizainu galda piederumiem – tik sīkiem priekšmetiem kā dakšiņas un naži. Esmu centies darīt apmēram to pašu ar akustisko ķieģeli un mēbelēm. Deviņdesmitajos gados man bija iespēja projektēt mēbeles mūsu Ministru kabinetam. Izpildītāja bija firma Kante no Salaspils.

Vai ministriem un viņu vadītājam bija īpašas vēlmes?

Premjeri mainās, bet ēka paliek, tāpēc centos stilu tuvināt tam, kāds savulaik bija Skujiņa projektētajā tiesu pilī, kam tā māja sākotnēji bija projektēta. Tolaik Ministru prezidents bija Andris Šķēle. Pirms tam premjers bija Māris Gailis, kurš sēdēja pie muzeja mēbelēm, jo viņam bija vājība uz tādām lietām, tāpēc savāca ap sevi veselu muzeja kolekciju. Tas nav pareizi.

Kāpēc tā?

Bija tāds slavens mākslinieks Ansis Cīrulis, kurš taisīja mēbeles, bet uz viņa krēsliem nevar nosēdēt ilgāk par piecpadsmit minūtēm. Šausmīgi neērti! Es centos izdarīt tā, lai mēbele būtu gan funkcionāla, gan dizainiska.

Kā tikāt pie tāda pasūtījuma?

Vienkārši. Man to pasūtīja.

Piezvanīja?

Tā vai citādi, bet man nekad nav bijis jāsūdzas par pasūtījumu trūkumu. Gan lielajā arhitektūrā, gan mēbeļu un visās citās jomās. Saka jau, ka vienmēr jārīko konkurss, bet tā konkursa ideja ir diezgan problemātiska, ja mēs uz to skatāmies no šodienas pieejas. Būtībā visi zina, kuram tas ir jādara, bet rīko konkursu, lai tā lieta kļūtu it kā demokrātiska, lai tiktu publiski apspriesta. Visi tēlo teātri, kaut gan jau iepriekš zina rezultātu. Tā ir mazvērtīga pieeja, un šodien mēs bez konkursiem daudz ko varētu darīt labāk un vienkāršāk.

Tātad, ja ir zināms kāds spējīgs arhitekts, viņam varētu uzticēt projektēt bez konkursa, zinot, ka viņš to paveiks vislabāk?

Jā, tam varētu piekrist. Jo visa tā konkursu lieta, tā sakot, ir izvazāta riņķī un apkārt un zaudējusi savu īsto jēgu. Tāpēc vislabākā valdības forma ir monarhija, tikai karalim jābūt gudram un saprotošam.

Vai Šķēlem patika jūsu projektētās mēbeles?

Neviens man neko nav bildis. Tās mēbeles ir lietojuši arī visi nākamie premjeri, ieskaitot Kučinski. Vēl projektēju Ministru kabineta lielo sanāksmju zāli. Tā arī ir palikusi gandrīz tāda pati, kā biju iecerējis. Ar visām mēbelēm. Izņemts ārā ir tikai amfiteātris grīdas veidojumā un ielikti citi, pilnīgi nepiemēroti krēsli. Interjera veidošanā var vilkt paralēles ar mūziku. Tur jābūt absolūtajai dzirdei. Ja nav, rodas tādu elementu salikums, kam nav īstās vērtības.

Vai to pašu var sacīt par Rīgu, kurā daudz kas sacelts krustu šķērsu?

Arhitekte Birzīte padomju laiku sākumā teica, ka vācu bruņinieku pilsēta mums ir jānojauc. Vai tas būtu bijis pareizi? Kaut arī Kārļa Ulmaņa laikā notika gandrīz tas pats, jo nojauca vecās ēkas un uzbūvēja milzīgus lielus blokus, kas bija absolūti nesamērojami ar Vecrīgas mērogu. Kaut vai Finanšu ministrija. Tas milzenis ir tur vardarbīgi iesēdināts. To pašu var teikt par Birkerta bibliotēku. Lai gan es cienu Birkertu kā vienu no pasaules labākajiem arhitektiem, diemžēl bibliotēka ir iesēdināta, absolūti nerēķinoties ar to apbūvi, kāda ir apkārt. Tik brutāli tai lietai nevar pieiet. Kaut gan bibliotēka ir ļoti interesanta un tās interjerā ir izmantoti ārkārtīgi plaši paņēmieni, ārpuse nedod to iespaidu, lai ēku nosauktu par Gaismas pili. Tā mūžīgi ir ēnā un vienmēr būs tumši pelēka. Vai arī tagadēja sporta būve Arēna Rīga – vienkāršs klucis, kam nav ne interjera, ne eksterjera. Tā ir utilitāru vajadzību apmierinoša masa, kurai nav arhitektoniskas vērtības.

Kā izskatītos bibliotēkas ēka, ja jums būtu iespēja to projektēt?

Nevaru uzreiz pateikt, tas ir tik individuāli. Atkarīgs no tā, kā tu pats sevī to izjūti.

Cik daudz arhitektam ir jāņem vērā izjūtas un cik – pasūtītāja vēlmes?

Vienmēr esmu pratis pasūtītājus pārliecināt, kā vajag darīt, neejot atklātā, frontālā uzbrukumā, bet vienkārši argumentējot un pierādot, ka var arī tā, mazliet citādi. Man nav bijušas domstarpības ne ar pasūtītājiem, ne ar citiem speciālistiem: inženieriem, konstruktoriem. Nekad neesmu centies uzspiest viņiem savas domas, kā jādara. Vienmēr esmu mēģinājis atrast kompromisu. Bet kompromisam jābūt ar virzību, jādod labākais rezultāts.

Cik svarīgi padomju laikā arhitektam bija samazināt būves izmaksas?

Neesmu centies projektēt lēti. Vislētākais nekad nevar būt vislabākais. Vienkārši tā nenotiek. Tagad mums grib iestāstīt, ka tā ir galvenā pieeja, kad jāizvēlas kāds risinājums. Pasūtītājs grib lēti un labi. Bet tas nav iespējams. To pierāda gadījums ar sabrukušo Maximu. Katastrofa notika tāpēc, ka tai lietai tika pieiets šauri.

Cik pelnījāt kā arhitekts?

Padomju laikā arhitektam maksāja mēnešalgu. Tad vienu brīdi bija pieeja, kuru es uzskatu par vispareizāko, proti, arhitekts saņēma noteiktu procentu no ēkas kopējās vērtības. Patlaban ir vienkārši jātirgojas, jācenšas savu darbu pēc iespējas dārgāk pārdot. Ar saviem pasūtītājiem vienmēr vienojies bez īpašām problēmām, arī būvniecības laikā. Nu, nav tā, ka arhitekts uzzīmē un būves laikā mājai nekas nemainās. Nāk citi materiāli, veidojas jauna konstrukcija. Ir daudz iepriekš nezināmu faktoru, ar kuriem jārēķinās. Tāpēc nevar nekad noteikt, kad projekts ir nemaināma un negrozāma sistēma, pēc kuras jāvadās. Ir jābūt iespējām mainīt.

Kā panākt labu sadarbību starp pasūtītāju, arhitektu un būvnieku?

Jābūt ļoti lielai savstarpējai uzticībai. To atkal nevar iemācīt, ir vienkārši jāizjūt. Tā sakot, ir ļoti daudz dažādu psiholoģisku faktoru, kas ietekmē virzību uz rezultātu. Tā ir dzīve, jo nav divu vienādu būvnieku, tāpat kā nav divu vienādu arhitektu, katram ir savas domas. Bija tāda slavena arhitekte Marta Staņa, viņas lielākie darbi ir Dailes teātris Rīgā, Zvejniekciema skola. Staņas stiprā puse bija tieši idejas. Nevienu savu darbu viņa nekad nav novedusi līdz galam viena pati, tur vajadzēja daudzu citu cilvēku piepalīdzēšanas, jo darba zīmējumi, darba rasējumi nebija viņas stiprā puse. Bet viņai bija tādas idejas kā nevienam. Arhitektūra nav tikai viena cilvēka māksla, tas ir grupas kopdarbs.

Vai ir kāds objekts, kuru jūs esat atteicies projektēt?

Tā nav gadījies. Ir daži projekti, kas nav realizēti, bet tur ir dažādi iemesli, kāpēc tā notika.

Vēl būtu dūša projektēt?

Laikam jau tomēr gadu par daudz. Patlaban zīmēju, gleznoju. Tas ir vienkāršāk un ērtāk. Tur tāpat ir jāieliek iekšā sava doma un savs redzējums. Aktīva darbošanās arhitektūrā ir noiets posms.

Vai visi projekti ir izdevušies? Vai ir arī kāda paša projektēta ēka, kurai cenšaties ātri paiet garām, jo negribas to redzēt?

Īsti nav tādas… Varbūt Ogrē. Arhitektūrā viens no pamatnosacījumiem ir tāds, ka ēkai ir organiski jāiekļaujas apkārtējā vidē, jo daba nosaka lietu kopsakarību. Tai jābūt pamanāmai, bet tā nedrīkst izlekt. Pēc tam, kad Ogrē uzbūvēja milzīgo trikotāžas kombinātu, tur bija vajadzīgas dzīvojamās mājas strādniekiem. Ar to pasūtītāju, par kuru šodien ir palikušas tikai atmiņas, bija jārēķinās. Tā es to Ogri esmu brutāli piedrazojis ar betona kastēm.

Mēdz teikt, ka aiz ikviena ievērojama vīra stāv spēcīga sieviete, kura viņu atbalsta. Vai jūsu sieva māksliniece Māra Rikmane ir ietekmējusi arī jūsu kā arhitekta darbu?

Mana sieva ir ļoti spēcīga personība. Mēs katrs pilnīgi citā jomā darbojāmies, bet šis tas man ir aizķēries, ko viņa teikusi, piemēram, par krāsu salikumiem. Katrā ziņā ir jācenšas, jāmāk saklausīt otra domas un ar tām jārēķinās, bet ļoti daudzi cilvēki vienkārši nedzird otru.

Vai ir kāda īpaša recepte, lai saglabātu možu garu līdz astoņdesmit gadiem?

Viens no veselības beidzējiem ir briesmīgā datorizācija. Patlaban viss tiek darīts ar datoru – mākslu taisa ar datoru, arhitektūru taisa ar datoru. Brīžiem arhitekts nemaz nav bijis un dabā redzējis to vietu, kur viņš grib konkrēto objektu ielikt. Tas ir galīgi nepareizi. Nevajag atdot visu savu enerģiju datoram, kļūt, tā sakot, par datora palīgstrādnieku. Lai arhitekts justu dzīves pulsu, ir jādomā un jāstrādā pašam.

 

Andris Pētersons, Anastasija Proskurjakova

Foto: no BLB arhīva