Aizrautību, ar kādu SIA Skonto Prefab vecākais būvinženieris Andrejs Semjonovs stāsta par savu ikdienas darbu, var tikai apbrīnot. Skaitļi, formulas, aprēķini, excel tabulas un būvinženieriem paredzētās datorprogrammas ir viņa stihija, kas rezultējas nopietnos un sarežģītos projektos.

Ikdienā Andreja darbs saistīts ar dažādu dzelzsbetona konstrukciju projektēšanu, aprēķinu veikšanu, projektēšanas komandas vadīšanu un kontroli. Kolēģi viņu raksturo kā ļoti zinošu, profesionālu darbinieku, kurš iedziļinās niansēs, meklē un atrod tehniski sarežģītus risinājumus un izmanto oriģinālas un inovatīvas metodes. Pērn Andrejs tika pieteikts Būvindustrijas lielajai balvai un saņēma augstāko apbalvojumu nozarē Pamatakmeni kategorijā Gada inženieris 2015,iegūstot titulu Gada jaunais inženieris. Andrejs izskatās jaunāks par saviem 29 gadiem un smejas, ka dažkārt pasūtītāji ir pārsteigti, ka tik jaunam puisim uzticēta nopietnu būvprojektu vadīšana.

Vai jau bērnībā sapņojāt par būvnieka profesiju?

Nē, mani saistīja programmēšana. Mācījos Krāslavas Varavīksnes vidusskolā un jau tad veidoju visādas mājaslapas, nodarbojos ar programmēšanu. Izvēlēties būvinženiera profesiju mani pamudināja vecāki. Tas bija 2006. gads, valstī strauji pieauga celtniecības apjomi, un būvnieka arods šķita ļoti perspektīvs. Paklausīju vecāku padomam un iesniedzu dokumentus Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU) uz būvinženieriem un līdztekus arī uz programmētājiem. Tajā gadā konkurss bija 12 cilvēki uz vienu budžeta vietu, būvniekos es netiku budžeta grupā, toties programmētājos tiku. Tomēr izvēlējos celtniecību, lai arī par studijām bija jāmaksā.

Nenožēlojat izvēli?

Pirmais studiju gads man nešķita pārāk interesants, taču otrajā kursā, kad sāku strādāt uzņēmumā UPB par tāmētāja palīgu, būvniecība mani sāka aizraut arvien vairāk. Turklāt projektēšana ir saistīta ar programmēšanu, jo būvinženierim jāprot strādāt ar dažādām programmām, nepietiek tikai zināt pāris formulu, lai veiktu aprēķinus.

Kā tālāk veidojās jūsu darba gaitas?

UPB paliku strādāt arī ekonomiskās krīzes laikā, kad daudzi bija spiesti pamest darbu. Lai arī alga tobrīd bija niecīga, man bija svarīga iegūtā pieredze. Vēlāk pārgāju uz Eksporta departamentu, sāku strādāt ar Skandināvijas tirgu, kur bija vairāk darba un arī samaksa pieauga. 2012. gadā bijušie kolēģi uzaicināja uz Skonto Prefab, kas pavēra man plašākas iespējas aktīvi darboties projektos un piedāvāt savas idejas. Patlaban mans uzdevums ir vadīt projektēšanas darbus, gatavot statiskos un elementu aprēķinus, dot uzdevumus darbiniekiem, sekot līdzi uzdevumu izpildei, izlabot pieļautās kļūdas un komunicēt ar klientu, papildu tam regulāri braukāju uz sapulcēm Zviedrijā, kur īstenojam vairākus pasūtījumus.

Jūsu darba pieredze lielākoties ir saistīta ar Skandināviju. Kādi ir bijuši lielākie izaicinājumi, veidojot projektus šajās valstīs?

Skandināvijā ir interesanti. Vienādu projektu nav, katrs nākamais nāk ar jauniem, sarežģītākiem risinājumiem, kuru izstrādei un aprēķiniem nepieciešams meklēt arvien jaunu informāciju, kas nav tik viegli atrodama. Runājot par projektiem, īsts izaicinājums bija daudzdzīvokļu ēkas projekts Panorama Vest, kas atrodas Norvēģijā, Bodo pilsētā. Tā bija ēka Atlantijas okeāna krastā, kur vēja ātrums bieži ir 30 m/s un nereti brāzmās sasniedz 50 m/s. Ņemot vērā šīs vēja slodzes, es veicu ēkas stabilitātes un mezglu aprēķinu. Strādāju ar programmām Tekla Structures un SCIA Engineer. Statiskais aprēķins uzrādīja tik milzīgas piepūles elementos, ka praktiski realizēt to bija grūti. Sākotnēji domāju slodzes novirzīt uz lifta šahtām, bet tad uztaisīju slodzes uzņemšanas aprēķinus sienām. Klients bija pārsteigts par šādiem risinājumiem, jo citā vietā, iekšzemē, bijis līdzīgs projekts, bet tur viss bijis vienkārši. Man nācās pierādīt, ka visi cipari iegūti ar aprēķiniem, neko no galvas netaisu, jo inženieris vadās tikai pēc aprēķiniem. Klientiem dažkārt grūti to saprast.

Datorprogramma tomēr ir standartizēts darbarīks. Kā tā ir izmantojama nestandarta situācijās?

Tāpēc būvinženierim vajadzīgas teorētiskās zināšanas, lai saprastu, vai programma dod pareizu rezultātu. Piemēram, ja parādās neprognozējamas piepūles, aprēķini jāpārbauda analītiski. Tāpat arī slodzes uz pamatiem var rēķināt pašrocīgi. Aprēķinu programmas izmantoju statiskajiem aprēķiniem un piepūlēm, savukārt konstrukciju mezglus ar programmu palīdzību nerēķinu. Vai tur būs desmit vai deviņas skrūves ieliekamas, tas man pašam jāizrēķina. Nestandarta situāciju ir daudz, tad meklēju informāciju internetā. Ir daudz elektroniskās literatūras angļu valodā, ir zinātniskas publikācijas, kas pieejamas universitāšu vietnēs, piemēram, bieži apmeklēju Zviedrijas un Somijas universitāšu (www.chalmers.se/en; http://www.aalto.fi/en/) mājaslapas. Aprēķinu rezultātus cenšos vienmēr pārbaudīt vairākas reizes un atšķirīgos veidos. Tas zināmā mērā rada stresu, vai viss beigu beigās būs pareizi un ēka būs droša un noturīga. Piemēram, saspriegtajiem elementiem vissarežģītākais ir aprēķināt izlieces, jo tur darbojas dažādi faktori, kas to ietekmē. Tad es katru rezultātu papildus pārbaudu ar citām programmām, vai tas sakrīt ar manis aprēķināto. Dažkārt arī atrodu kļūdas programmās, tāpēc jau tās ir jāsaprot un jāspēj analizēt.

Kam aprēķinus veikt vieglāk – betona vai metāla konstrukcijām?

Manuprāt, vieglāk noteikti metāla, jo ar metāla konstrukcijām ir veikti daudzi testi, jebkuram savienojumam var atrast piemērus, kā to aprēķināt. Ar dzelzsbetonu tā nav. Mana ikdiena vairāk saistīta tieši ar saliekamo dzelzsbetonu, un šajā jomā, kā minēju iepriekš, daudz informācijas jāmeklē pašam. Protams, uzņēmuma ražotnē ir veikti dažādi eksperimenti, piemēram, viena projekta ietvaros veicām dobo pārseguma paneļu slogošanu, taču tik un tā tie ir tikai atsevišķi piemēri. Arī ar monolīto dzelzsbetonu ir vienkāršāk nekā ar saliekamo, kur jārēķina visi stingumi starp elementiem un savienojumiem. Kā piemēru varu minēt projektu Alderholmen – pansionātu Zviedrijā, Gavles pilsētā. Zviedriem ir ierobežojumi ēkas augstumam, tāpēc viņi meklē dažādus variantus lieku kvadrātmetru iegūšanai. Viens no tiem ir inženiertehnisko komunikāciju ievietošana pārseguma paneļos, nevis noslēpšana zem griestu apšuvuma kā Latvijā. Sākotnēji projektā bija paredzēts, ka pārsegums balstīsies uz sijām, bet man radās ideja izveidot bezsiju pārsegumu, kas balstīts uz kolonnām. Aprēķinot un uzprojektējot bezsiju pārsegumu kopā ar saliekamā dzelzsbetona filigrāna plātnēm, man izdevās panākt būtisku finanšu ekonomiju, taču aprēķinu izveide prasīja daudz laika un negulētu nakšu

Vai tas nozīmē, ka ņemat darbu uz mājām?

Tā ir. Darbs ir mans hobijs. Aprēķinu veikšana un jaunu risinājumu meklēšana man nedod mieru nevienā diennakts laikā. Arī mājās turpinu rēķināt, meklēt informāciju, domas par darbu nepamet ne mirkli. Ir ļoti grūti atslēgties. Par laimi, ģimene man ir saprotoša, sieva mani atbalsta un daudz nepārmet mūžīgo strādāšanu (smaida).

Tā jau var iestāties izdegšanas sindroms.

Cenšos par to nedomāt, lai gan ir bijuši brīži, kad arī organisms dod ziņu, lai piebremzēju. Šoziem mani piemeklēja veselības problēmas, nācās mazliet apstāties. Man ir ļoti augsta atbildības izjūta un grūti uzticēt pienākumus citiem, esmu kaut kādā mērā perfekcionists. Man ir sakrājies atvaļinājums divu mēnešu garumā, bet darbs mana atvaļinājuma dēļ nedrīkst apstāties. Projektam ir noteikts termiņš, tāpēc nav iespējams iet atvaļinājumā, ja darbi nav izdarīti. Bet, tiklīdz izdari vienu, tūlīt nāk nākamais uzdevums. Mums trūkst resursu, visu laiku meklējam jaunus inženierus, kuri gribētu piebiedroties mūsu lielajai komandai.

Būt perfekcionistam nav viegli.

Taisnība. Uzskatu – ja darbiniekam dots uzdevums, viņam ir jāatbild par rezultātu. Dažreiz cilvēkiem patīk, ka kāds cits pārbauda viņa paveikto – ja atradīs kļūdas, izlabos. Tas atslābina. Tāpēc es visu cenšos paveikt pats, visu pārbaudīt un būt pārliecināts par rezultāta pareizību.

Vai augstā atbildības izjūta nāk no ģimenes?

Grūti teikt. Skolas laikā nebiju tik apzinīgs un kārtīgs. Biju parasts puika ar viduvējām sekmēm. Esmu pārliecinājies, ka skolas laika atzīmēm vēlākajā darba dzīvē nav tik lielas nozīmes. Daudz svarīgāka ir vēlme mācīties, apgūt ko jaunu. Un vēl svarīgi, lai darbs patīk. Tad arī veidojas atbildības izjūta. Projektēšanā nepārtraukti jāturpina mācīties. Man vienmēr šķiet, ka es vēl tik daudz ko nezinu. Pareizi saka: jo vairāk tu zini, jo vairāk saproti, ka neko nezini.

Vai jums ir bail par galarezultātu?

Būvinženieriem vienmēr ir bail par savu darbu. Mēdz teikt, ka nekad nevajagot pārrēķināt savus iepriekš realizētos projektus, jo var atklāties kāda kļūda, un tad visu mūžu nebūs miera. Atšķirībā, piemēram, no skandināviem mēs esam daudz bailīgāki. Esmu redzējis un dzirdējis, ka inženieri no Latvijas cenšas ielikt vairāk stiegrojuma, izmantot lielākas slodzes. Uzskatu, ka tā var notikt pieredzes vai laika trūkuma dēļ. Pats cenšos vadīties pēc aprēķinātiem rezultātiem bez papildu drošības koeficientiem. Protams, ja tā ir standarta situācija. Jo lielāka pieredze, jo bailīgāks kļūstu; kad pieredze ir neliela, par daudzām lietām var pat neiedomāties. Kad pieredzes vairāk un zini, ap ko lietas grozās, un saproti vairāk, gribi veikt precīzākus aprēķinus, visu pārbaudīt, lai būtu pārliecināts par rezultātu.

Kāds brīvāks brīdis noteikti atrodas. Kā atgūstat spēkus un izvēdināt galvu?

Mana aizraušanās ir ekstrēmie sporta veidi – ziemā snovošana, bet no pavasara līdz vēlam rudenim kaitsērfings. Tās sajūtas ir neaprakstāmas – kad esmu jūrā un turos pie sava pūķa, galva ir absolūti tīra no jebkādām domām par darbu un problēmām. Fantastiska uzlāde! Mums ir savas domubiedru grupas, ar ko kopā dodamies uz jūru gan tepat Latvijā, gan Igaunijā un citviet.

Vai esat domājis, kā darba dzīve varētu veidoties nākotnē?

Es gribētu piedalīties kādu pasaulē nozīmīgu objektu tapšanā. Tas varētu būt kāds debesskrāpis, kāds liels sabiedrisks objekts. Tiesa, tad jārēķinās, ka būtu jāpārceļas uz dzīvi ārzemēs, bet man negribētos pavisam pamest Latviju. Laiks rādīs. Pagaidām esmu apmierināts ar to, kas man ir, un darbu, kas pašam tik ļoti patīk.

 

Interviju iespējams lasīt žurnāla "Būvinženieris" 2016.gada augusta numurā.

 

Antra Veļķere, Ilmārs Leikums, Mārīte Šperberga

Foto: Andreja Semjonova personiskais arhīvs