Būvindustrijas lielās balvas laureāts Rodrigo Pelsis augstāko apbalvojumu Pamatakmeni par mūža ieguldījumu būvindustrijā saņēma 2015. gada 3. septembrī no Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa rokām. Rodrigo Pelsis būvniecībā nostrādājis vairāk nekā 55 gadus. «Autoritāte un izcila personība Latvijas būvniecības vēsturē, jau uzvārds vien ko izsaka, pat nepazīstot personiski,» saka tie, kuriem pajautāju par Rodrigo Pelsi. Tie, kuri viņu pazīst, teic, ka Rodrigo ir ļoti tolerants. Atmodas laikā viņš vāca informāciju, kas nepieciešama darbam, un neko neprivatizēja, kaut gan tolaik, strādājot ministrijā, tādas izdevības bija. Viņš joprojām strādā un atzīst, ka ar veco bagāžu nepietiek, katru dienu jāmācās, jāseko līdzi jaunumiem, visām izmaiņām celtniecībā. «Ja kaut pusgadu atļaušos nemācīties, vairs neko nespēšu izdarīt,» atzīst Rodrigo Pelsis.

Jūs esat dzīvojis dažādos laikos. Kurš periods visvairāk palicis prātā un ar ko?

Nedaudzus gadus esmu nodzīvojis Kārļa Ulmaņa laikos un, protams, atceros to laiku. Tēvs bija jaunsaimnieks ar nepilniem 10 hektāriem zemes. Pēc profesijas viņš bija dārznieks, kuram piederēja trīs siltumnīcas, kas arī nodrošināja ļoti pārtikušu dzīvi. Kara beigās tajā vietā bija frontes līnija. Visas ēkas nodega, un vienas dienas laikā pārticību nomainīja nabadzība.

Dzīve ir daudz sarežģītāka, un ir ļoti dažādi iemesli, lai to dalītu labajos un sliktajos laikos. Protams, padomju gados mūsu dzīves līmenis bija izlīdzināts gandrīz visiem vienāds. Taču tas bija manas jaunības laiks, tāpēc to periodu atceros kā labu. Arī laiku pēc 1991. gada uzskatu par labu, taču saprotu, ka objektīvu apstākļu dēļ daudzi (arī gudri un nebūt ne slinki) cilvēki tā nedomā. Priecājos, ka viņu skaits nepieaug.

Kad sapratāt, ka lielākā bagātība ir zināšanas?

Skolas gados to sapratu tāpēc, ka vecāki daudz ko upurēja, lai mums ar brāli nodrošinātu iespēju mācīties augstskolā. Jaunībā pārliecinājos par zināšanu nepieciešamību, saskaroties ar saviem priekšniekiem un padotajiem, starp kuriem bija gan gudri un talantīgi cilvēki, gan neizglītoti viendienīši.

Esat dzīvojis pēc principa «Neroc bedri citam, ja pats negribi tajā iekrist». Mācīja citu vai paša pieredze?

Es gan ievēroju citu, taču līdzīgu bausli, proti: nedari citam to, kas pašam nepatīk. To man iemācīja tēvs. Tāpēc man nebija nepieciešams iekrist paša vai cita raktā bedrē. Es, protams, neesmu modernais humānists un neaicinu savās mājās patvēruma meklētājus. Neļauju arī nesodīti darīt sev pāri un pēc pirmā sitiena nepagriežu otru vaigu.

Saka, ka Pelsis bieži «palaidis muti». Vai tam kādreiz ir bijušas arī nopietnas sekas?

Protams, bija. Mani apstiprināja par galveno inženieri Jelgavas teritoriālajā celtniecības trestā. Dažus mēnešus vēlāk notika nelaimes gadījums. Celtnieku arodbiedrības priekšnieks – šķiet, viņa uzvārds bija Panfilovs, vārdu esmu piemirsis – rekomendēja atbrīvot no darba pārvaldes (tolaik PMK) galveno inženieri. Pēc manas pārliecības tas bija tikai nelaimes gadījums – daudzu nelaimīgu apstākļu sakritība. Neizpildīju Panfilova gribu. Galu galā Panfilovs panāca kolēģijā balsojumu, kas rekomendēja ministrijas vadībai atbrīvot mani no darba.

Un kā tas beidzās? Vai jūs atbrīvoja no darba?

Atbrīvoja, taču man palīdzēja veiksme. Jelgavas rajonā tolaik partijas pirmais sekretārs bija Mihails Drozds. Protams, tolaik jau bija tikai viena partija – komunistiskā. Pieteicos vizītē. Sarunā ar rajona «saimnieku» pieklājīgi un diplomātiski izteicu pieņēmumu, ka, iespējams, viņš ir kritis nežēlastībā priekšniecības acīs, ja bez viņa ziņas esmu atbrīvots no darba. Tas, protams, bija arī bīstami, taču man nebija citu iespēju, kā vien izmantot Panfilova visrupjāko kļūdu – nesaskaņot manu atbrīvošanu. Man paveicās. Rajona «saimnieks» pasūdzējās republikas «saimniekam» Augustam Vosam, ka ir tādi augsta līmeņa vadītāji, kas ignorē partijas biroja lēmumus kadru jautājumā.

Protams, Panfilova lēmums tika mainīts, un kļūda viņam netika piedota. Pēc nedēļas mani atjaunoja amatā, un nu visi kolēģijas locekļi vairs necentās slēpt savu balsojumu par manu atjaunošanu pretēji tam, kā to darīja, balsojot par manu atbrīvošanu.

Vai bijušas arī neveiksmes saistībā ar nepaklausību?

Protams, bija neveiksmes, bet tās gadījās man mazāk svarīgākos jautājumos. Manu nepaklausību atcerējās, piešķirot ordeņus. It sevišķi, ja pats neko nedarīji, lai saņemtu apbalvojumu. Tagad esmu iemācījies tā laika neveiksmes padarīt par veiksmēm.

Kā to saprast?

Kā jebkuram cilvēkam, arī man ir savi vaļasprieki. Spēlēju zolīti un slēdzu derības. Jau vairākus gadu desmitus slēdzu derības par to, cik un kādi ordeņi man ir piešķirti līdz 1991. gadam un pēc 1991. gada. Tiek saukti dažādi skaitļi, bet visi līdz šim ir zaudējuši. Neviens netic, ka neesmu saņēmis ordeņus ne līdz 1991. gadam, ne arī pēc tam. Jūs taču piekritīsiet, ka regulāri uzvarēt derībās un saņemt labu konjakus nav neveiksme. Tāpēc šo savu hobiju saucu par veiksmes stāstu. Ceru, ka Valdis Dombrovskis neapvainosies.

Kā nonācāt līdz tam, ka klientus varat pats izvēlēties?

Recepte ir ļoti vienkārša. Pirmkārt, eksperta atzinumam jābūt kvalitatīvam, argumentētam, lai to saprastu lietotāji. Otrkārt, vislabāk, ja tavs eksperta atzinums satur kādu ieteikumu, kura realizācija dod pasūtītājam ekonomisku efektu. Treškārt, tavs atzinums nedrīkst būt nopērkams.

Vai vienmēr esat bijis liels jokdaris? Izstāstiet par savu lielāko joku!

Jokoju tikai tad, kad ir piemērots garastāvoklis. Un gadījumos, kad zinu, ka izjokojamais neapvainosies. Dzīvē mēdz būt dažādas situācijas. Izstāstīšu divus gadījumus no savas dzīves.

Gandrīz pirms divdesmit gadiem man Gēteborgā mainīja sirds vārstuli. Protams, sajūta nav patīkama. Jokot negribas, lai gan zini, ka neveiksmīgs iznākums ir tikai piecos procentos gadījumu, ieskaitot infekcijas riskus pēc operācijas. Un tomēr to darīju, lai uzmundrinātu savus tuvos cilvēkus, kuri pavadīja mani līdz operācijas zālei. Guļot ratiņos un cīnoties ar miegu (pēc injekcijas) paguvu izstāstīt anekdoti. Teicu Zviedrijas mediķiem, ka Latvijā šādā situācijā mani mierinātu ar to, ka ir veiktas jau 500 šādas operācijas un nevar būt, ka 501. būs tikpat neveiksmīga. Acīmredzot šo anekdoti bija atstāstījuši ķirurgam un anesteziologam. Viņi apmeklēja mani palātā un promejot atstāja četras tabletes. Trīs bija ieliktas plastmasas futrālī ar uzrakstu «No rīta, pusdienā un vakarā». Vientiesīgi noprasīju, kad dzert ceturto, un saņēmu atbildi: vienalga, tik ilgi nenodzīvosi.

Un tagad otrs – skumjāks – gadījums. Ar sievu gandrīz divus gadus ar pārtraukumiem braucām uz Gaiļezera onkoloģiskās slimnīcas procedūrām. Pirmais gads vismaz bija cerīgs. Un tad kļuva skaidrs: nav nekādu cerību. Sapratu, ka vienīgās «zāles», kas nedaudz var palīdzēt, ir jokošana. Taču man šo «zāļu» tikpat kā vairs nebija.

Jūs strādājot viens. Palīgiem neuzticaties, vai arī šādai izvēlei ir cits iemesls?

Acīmredzot šajā jautājumā izveidojies maldīgs priekšstats. Viens es uzņemos atbildību, slēdzot līgumus ar pasūtītājiem. Darbus pildu kopā ar daudziem kolēģiem. Viens no maniem darbības veidiem ir būvprojekta ekspertīze, ko var veikt minimums pieci vai septiņi speciālisti.

Mēdz teikt, ka cilvēkiem esot divas traģēdijas: viena – nedabūt to, ko gribas; otra – dabūt. Nekad jau nav gana un pietiekami labi. Vai varat to pakomentēt?

Lielākā traģēdija man jau ir bijusi. Lielākas nemēdz būt. Ceru, ka citas traģēdijas nepiedzīvošu. Manas prasības ir pieticīgas, lai gan tās ir lielākas salīdzinājumā ar vidusmēra iespējām Latvijā. Tāpēc gandrīz visu, ko esmu vēlējies, esmu saņēmis. Pilis, bagātību un varu nekāroju ne tagad, ne agrāk.

Un tomēr jūs lietojat vārdu «gandrīz».

Stāstīju par zolīti un derībām, bet man ir arī citi vaļasprieki. Viens no tādiem bija nopietna aizraušanās ar «apgriezto dambreti». 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā piedalījos Latvijā organizētajos korespondencturnīros. Vairākus gadus ieguvu tikai otro vietu, lai gan cerēju uz pirmo. Taču tā nu noteikti man nebija traģēdija. Joprojām esmu pārliecināts, ka liela daļa (ne lielākā) cilvēku varētu iegūt visu, ko vēlas, ja viņi piekristu par to maksāt atbilstošu cenu. Protams, nedaudz veiksmes arī vajag.

Ko jūs saprotat ar vārdiem «atbilstoša cena»?

Jo ambiciozāks mērķis, jo lielāka cena. Visaugstākajā cenā jāiekļauj arī nodevība pret draugiem, nerēķināšanās ar līdzcilvēkiem un likumu neievērošana, jāaizmirst tādi jēdzieni kā līdzjūtība, labsirdība, godīgums solījumu izpilde. Un, protams, vispirms viss savs laiks jāvelta mērķa sasniegšanai.

Ļaunākie no grēkiem esot lepnība un nevērība. Ar ko būvniecībā beidzas lepnība un nevērība, vai jums ir kādi konkrēti piemēri?

Lepnība un nevērība (it sevišķi pēdējā) nebūtu vēlama nedz projektēšanā, nedz būvdarbos. Taču vissliktāk ir tad, ja tās abas ir kopā ar muļķību un nesodāmību. Tad var notikt ne tikai traģēdijas, var zust arī ticība. Tā tas notika 2015. gada ceturtajā ceturksnī, kad IUB izskatīja tehnisku strīdu starp Rīgas domes Satiksmes departamentu un pasūtītāju SIA Tilts. Šajā strīdā piedalījās arī LBS speciālisti, kuru lēmumu IUB strīdu izskatīšanas komisija ignorēja. Ceru, ka LBS nesamierināsies ar tik neloģisku lēmumu.

Kāds bijis visnepareizākais priekštats par jums?

Visinteresantākais man zināmais priekštats par mani ir izteikts divos, manuprāt, pretrunīgos vārdos: atriebīgs, bet taisnīgs.

No kā visvairāk bija bail bērnībā, pirms 10–15 gadiem un tagad?

Bērnībā baidījos no pērkona. Pirms 10–15 gadiem man bija bail no zibens, tāpēc Pārdaugavā uz manas mājas jumta ir ierīkota atmosfēras pārsprieguma uztveršanas sistēma – vienīgajam visā ielā. Tagad vairs ne no kā īsti nebaidos.

Kādu dzīvi sev novēlat pēc gada, trim, pieciem?

Vēlējumiem būtu jābūt saistītiem ar vēlmēm. Tā jau nav, ka cilvēki pēc 80 gadu vecuma vairs neko nevēlas. Tomēr, manuprāt, šoreiz būtu vietā modernizēta anekdote par zelta zivtiņu, kas saka: nevaru izpildīt nevienu tavu vēlēšanos, jo viss, ko tu vēlies, tev jau ir bijis.

Un tomēr man ir divas «īstermiņa» vēlmes. Pirmkārt, novēlu Kučinska valdībai strādāt kā īstai Latvijas komandai, kura spētu veikt vismaz tās reformas, kuru realizācija neprasa lielus finanšu resursus.

Par kādām reformām jūs runājat?

Par tādām, ko nosacīti viegli var realizēt un kas atdotu ticību cilvēkiem. Nosaukšu tikai dažas. Pirmkārt, valsts pārvaldē atbrīvoties no nemākulīgajiem, slinkiem un negodīgiem ierēdņiem. Lai to izdarītu, nepieciešama vienīgi kontrole (manuprāt, patlaban kontroles nav visos līmeņos) un apņēmība.

Joprojām strādāju, un man bieži nākas sadarboties ar dažāda līmeņa ierēdņiem. Saprotu arī viņu motivāciju: patlaban drošāk saglabāt savu amatu, neizrādot iniciatīvu, un nedarīt šodien to, ko var darīt rīt. Tāpēc uzdrošinos apgalvot, ka saprātīga ierēdņu nomaiņa nemazinās viņu darbu efektivitāti, jo zemāks līmenis vairs nevar būt. Es nezinu precīzu «ēnu» ekonomikas lielumu. Taču 20 vai 30% īpatsvaru nebūtu iespējams uzturēt bez ierēdņu līdzdalības: nezināšanas, neko nedarīšanas vai korupcijas. Turklāt ministriem vajadzētu būt tik drosmīgiem, lai valdības lēmumi vienmēr atbilstu arī Latvijas valsts interesēm. Saprotu, ka tas nav moderni. Var neiegūt labu amatu Briselē. Taču to amatu tur nav tik daudz, lai zaudētu savu reputāciju un arī amatu Latvijā.

Otrkārt, mums jābeidz būt pakalpiņiem. Domāju, patlaban Latvijas politiķi pārāk bieži upurē mūsu valsts intereses kaut kādu it kā kopīgu Eiropas Savienības interešu vārdā. Ļoti bieži arī mūsu publiskie iepirkumi tiek organizēti citu valstu uzņēmumu labā (mans viedoklis par to publicēts 2015. gada 18. maija DB). Diemžēl tas notiek vienpusīgi. Eiropas Savienības dibinātāji jau atklātā tekstā pieļauj divu ātrumu Eiropu. ASV pārtikas kompānija Mars jau sen mūs šķiro. Latvijai Snickers batoniņus ražo Polijā, bet Rietumeiropai – Nīderlandē. Tikai mēs turpinām ačgārnu šķirošanu. Vispirms sankcionējam to, kas izdevīgi ES, tikai tad to, kas izdevīgi Latvijai. Piemēri nav tālu jāmeklē. Natura 2000 uzdevums ir samazināt izmešu kvotas un daudz kas cits. Un pat pēc šādas pakļaušanās Eiropas Savienībai mums kā otrā ātruma valstij iesaka paklusēt. Šādu padomu deva Francijas prezidents Vairai Vīķei-Freibergai. Mēs bijām spiesti 50 gadu klusēt. Tas bija jādara arī mūsu kaimiņiem lietuviešiem. Taču atšķirībā no mums viņi ne tikai klusēja, bet iemanījās daudzus sev nepatīkamus Maskavas norādījumus novilcināt vai vispār neizpildīt. Varbūt izmantosim šādu taktiku, līdz mūsu valstsvīriem uzradīsies drosme atklāti aizstāvēt savas valsts intereses.

Treškārt, nepieciešams atrisināt dažas sāpīgas problēmas izglītības jomā. Vēl neesam pārvarējuši negatīvās sekas lēmumam par to, ka fiziku un ķīmiju vidusskolā var arī nemācīt. Tagad jauna mode: nav ko lieki apgrūtināt bērnus ar dažādu faktu iegaumēšanu, jo tos var atrast internetā. Rezultātā pat talantīgākie spēles (veiksme, intuīcija, prāts) dalībnieki trijatā nemācēja atminēt trūkstošo vārdu teicienā «Kas atļauts Jupiteram, nav atļauts …..». Gribot negribot jāpiekrīt NRA (24.02.2016.) publicētajam Bena Latkovska sagatavotā materiāla virsrakstam Tukšā galvā viegli ieperinās tarakāni. Un vēl – varbūt parādām raksturu un nepievienojamies Stambulas konvencijai, tādējādi nepieņemsim dženderisma ideoloģiju – būt neaizspriedumainiem dzimumu lomās.

Vai jūs ticat, ka jūsu vēlmes varētu piepildīties?

Esmu pārliecināts, ka tik pieticīgas vēlmes (ko saprātīgi varētu paplašināt) noteikti piepildītos, ja arī vēlētāji kļūtu par Latvijas komandu. Par tādu komandu, kura vienprātībā un masveidā nākamajā Saeimā neievēlētu tos, kuri neizpildīja vai necentās izpildīt tik pieticīgas un iespējamas vēlmes.

Vēl es ceru uz ministru un deputātu pašsaglabāšanās instinktu, kas signalizēs un brīdinās par pārmaiņu nepieciešamību. Vissliktākajā gadījumā manas vēlēšanās piepildīsies ilgtermiņā. Ticu, ka kādreiz Latvija būs bagāta valsts. Tik bagāta, ka varēs apbalvojumus par mūža ieguldījumu pasniegt jau pusmūžā un, ja nepieciešams, 80 gadu jubilejā «atņemt» izsniegto vai godināt otro reizi.

Mārīte Šperberga

Foto: Sarmīte Livdāne