Ar Būvindustrijas lielās balvas laureātu Gada inženieri 2014 Andri Krūmiņu runājām par nozari, par procesu, par to, kā būvniecību ietekmēja traģēdija Zolitūdē, un par viņu pašu, ko šī traģēdija skāra ļoti personiski, jo, glābdams cilvēkus, bojā aizgāja Andra brālēns ugunsdzēsējs. Varbūt tāpēc Andris neafišē ne to, kādu nozari pārstāv, ne to, kādas balvas un atzinību saņem. Viņa publicitāte ir klienti, kuri cits citam iesaka tieši Andri. Traģēdija ļoti smagi skāra visus inženierus, kas savu darbu dara godprātīgi. SIA Lafivents valdes loceklis, automātikas nodaļas vadītājs, RTU Būvniecības fakultātes Siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģiju institūta docents, Latvijas Siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģiju inženieru savienības valdes loceklis Andris Krūmiņš vispirms ir praktiķis. Viņa pārziņā ir vadības un automatizācijas sistēmas. Kolēģi Andri uzskata par Latvijā izcilāko šajā jomā. Darbs ir arī Igaunijā un Zviedrijā. Skandināvi Andrim piešķīruši sertifikātu elektromontāžas darbiem.

Kā izvēlējāties tik šauru specializāciju?

Manair ir elektriķa pamatizglītība. Kad mācījos RTU pirmajā un otrajā kursā, vajadzēja naudiņu. Strādāju par apsargu autostāvvietā. Dežūru laikā daudz lasīju. Faktiski viss brīvais laiks tika veltīts studijām. Labākajiem studentiem bija iespēja apmaiņas programmā doties uz ārzemēm. Nokļuvu Zviedrijas Karaliskajā tehniskajā universitātē. Kad pēc tam savu CV izsūtīju vairākām iespējamām darbavietām, viens no pirmajiem, kas atsaucās bija Lafivents. Vajadzēja automatizēt ventilācijas iekārtas. Man patika.

Vai šajā darbā arī jāriskē?

Latvijas objektos vienmēr jāriskē (smaida). Lielākais risks ir tas, ka izmantojam materiālus, iekārtas, risinājumus, ko iepriekš nevaram pārbaudīt. Tie ir dārgi. Mēs tos nevaram nopirkt un pusgadu testēt. Tāpēc jātic sadarbības partneriem. Ja viņi saka, ka tas strādā, tad pērkam. Ja nepieciešams, braucam pie viņiem mācīties. Ēku automatizācijā izmantojam programmējamos kontrolierus, tāpēc strādājam ar lielu pārliecību, ka viss, ko uzstādām, funkcionēs. Iesākām ar Alerton programmējamiem kontrolieriem. Tad vajadzēja sākt izmantot integrāciju ar citiem protokoliem. Vēlāk sākām izmantot DEOS programmējamos kontrolierus, skaitītāju automātisko datu nolasīšanu, Modbus iekārtu integrāciju, klimata kontroles vadību. Liels izaicinājums bija 400 skaitītāju automātiskā datu nolasīšana Ģipša fabrikā, privātmāju vadība ar KNX protokola iekārtām, tostarp apgaismojuma un klimata vadība no vadības paneļiem, telefoniem. Vēl lielāks izaicinājums bija Grindeks K-18 laboratorija, kur bija nepieciešama ne tikai ēku iekārtu un inženiersistēmu vadība, bet arī datu uzraudzība. Piedāvājām Delphin ražotāja risinājumu un programmnodrošinājumu ar Prof Signal, izmantojot ēku automatizācijā netipiskas programmēšanas prasmes.

Kur šādā darbā rodas azarts?

Patīk adrenalīns. Īpaši, ja saskaros pirmo reizi un jāpanāk, lai sistēma strādā. Interesanti ir ne vien lielos, bet arī mazākos objektos. K-rautas Madonas veikalā pirmo reizi integrēju siltummezgla automātiku, izmantojot Modbus protokolu. Krietni sarežģītāk jau bija Rīgas Biržā, Latvijas Bankas rekonstrukcijā, arī Ģipša fabrikā. Bet VID jaunajā biroja ēkā bija tik iespaidīgs darba apjoms, ka programmēšanas darbi notika arī pēc pusnakts.

Kur vēl pēc tam rodat vēlmi iesaistīties sabiedriskajā darbā, profesionālā asociācijā, lasīt lekcijas studentiem?

Lafiventā kolēģi kļūst aizvien profesionālāki un zinošāki. Lielu daļu no tā, ko līdz šim esmu darījis pats, varu nodot viņiem. Arī to darbu, ko savulaik pats darīju līdz pusnaktij, pārņem kolēģi. Līdz ar to varu veltīt laiku jaunu darbu iegūšanai. Lai tā notiktu, vajag būt zināmam cilvēkam. Kad studentiem stāstu par automatizācijas sistēmām, sajūtu, ka viņi varētu kļūt par klientiem vai sadarbības partneriem. Tas ir tāds kā biznesa turpinājums.

Izklausās pēc lielām darbaspējām. Cik daudz devusi iedzimtība, cik – treniņš? Vai tomēr darbaholisms?

Kādreiz bija lauki, kur smagi jāstrādā. Vecvecāki un vecāki pieradināja pie darba, tāpēc tagad spēju daudz strādāt. Un redzu, ka arī apkārtējie daudz strādā. Daži ir pat vēl lielāki darbaholiķi nekā es.

Kāda ir jūsu paaudze?

Mēs esam izrāvušies no tā, kad nekā nav. Pārējie (varbūt vēlākā paaudze), kā mans draugs saka, būs mantinieki. Tā paaudze, kas man apkārt, tiešām daudz strādā, un droši vien citām paaudzēm būs ko brīnīties, kā to varēja izdarīt.

Lai sasniegtu augstāko pilotāžu, jābūt drosmei, kādai īpašai maņai vai spējai iziet ārpus stereotipiem?

Ja iedziļinos, daudz varu saprast no rakstiskiem manuāļiem. Jūtu, kā tos izmantot. Rodas sajūta, kā varētu būt. Jā, zinu kolēģus (skan skarbi), kuriem jāpasniedz uz paplātes, jāstāsta, kā jādara. Es to informāciju vairāk uztveru tādā veidā, ka varu veikt risinājuma izbūvi vai atrast izmantojumu bez došanās uz speciāliem kursiem, kur mani kāds apmācītu. Daudzkārt pietiek, ja uzmanīgi lasu labi izveidotus manuāļus un pēc tiem strādāju. Tur arī noķeru to sajūtu, ka viss notiek.

Ja ir noķerta sajūta, ka veicas, ka sistēma darbojas, tad gribas vairāk un vairāk? Ko tieši gribas?

Noturēt to līmeni, augt un augt. Nozarē ir daudz nesakārtotu jautājumu. Vēlētos vēl vairāk attīstīties līdz ar Lafiventu, lai sasniegtu augstāku līmeni nekā pašlaik. Ēku automatizācija ir ēkas energoefektivitātes risinājums. Tas nozīmē, ka mēs varam ļoti sekmīgi startēt, pārbūvējot lokālās ēku automatizācijas sistēmas, un pateikt, ka mūsu darbs atmaksāsies divu gadu laikā. Vairāk jāstrādā pārdošanas un risinājumu izstrādē. Liels sasniegums ir arī tad, ja spējam pārliecināt klientu, ka spēsim ietaupīt naudu. Lieliem tirdzniecības centriem, biroju ēkām būtiskas izmaksas rada enerģijas patēriņš, un mēs to varam iespaidot pārbūvējot.

Neveiksmes kādreiz gadās?

Protams. Ja risinājums nestrādā. Modernais laikmets tomēr ir tāds, ka visu var atrisināt. Ir palīdzības līnijas. Tad pieslēdzas visi ārzemju partneri. Taču tā, ka risinājums galīgi neiet, nav bijis.

Kas ir šaurais pudeles kakls jūsu darba procesā?

Cena. Jāmēģina pareizi izcenot. Ja būs pārāk dārgi, neuzvarēsim, ja lēti, nesasniegsim izvirzīto mērķi. Vēl nodošanas termiņi. Ja ir liels objekts, mums jāsagatavojas, lai pēc iespējas ātrāk visu palaistu, bet tā kā procesu aizkavē citi būvē iesaistītie, arī mums dažkārt nākas kavēt, jo tajā ķēdē esam pēdējie.

Kas ir trakākais, kas varētu notikt?

Daugavpils universitātē galvenais kontrolieris izgāja no ierindas. No Vācijas operatīvi vajadzēja atgādāt rezerves daļas. Trakākais ir, ja iekārta, uz kuru esi paļāvies, nefunkcionē. Mēs strādājām, lai viss darbotos.

Kā saņemies, lai ietu tālāk?

Jāspēlē teniss. Galvenais ir ģimene un sports.

Prāts no darba atbrīvojas tikai tad, kad spēlējat tenisu?

(Smejas.) Tenisa laikā prāts labi atbrīvojas. Piedalos arī sacensībās. Ja vasarā tās iekrīt darba laikā, jāņem atvaļinājums, bez tā gan nevar atbrīvoties (smejas). Bet vēl prāts atbrīvojas, esot kopā ar ģimeni mūsu mājā Klapkalnciemā.

Kādās būvēs Latvijā vajadzētu investēt?

Visās (smaida). Bet noteikti publiskajās būvēs, lielās sabiedriskās celtnēs. No energoefektivitātes viedokļa vismazāko ietaupījumu var iegūt privātmājās, jo katrs, kurš maksā par enerģiju, seko līdzi un pats pieņem lēmumu. Lielās ēkās jāpalīdz pieņemt šos lēmumus. Ieprogrammējot un palaižot sistēmu, tiek iegūts enerģijas samazinājums līdz 20 procentiem.

Vai darbiniekus vajag slavēt? Ja nu sakāpj galvā...

Darbs vienmēr ir jānovērtē. Ja labi izdarīts, jāmāk pateikt paldies. Par daudz arī nevajag (smejas). Jāsaka paldies par rezultātu, turklāt jāmāk pateikt tā, lai ir saprotams – var izdarīt vēl labāk (smaida).

Kuru vērtējums jums ir nozīmīgākais?

Klientu. Lai pēc darba seko servisa līgums, lai neviens objekts nav pamests, lai vienmēr var turēt roku uz pulsa un lai viss strādātu.

Apbalvojumi arī bijuši?

Kādreiz par labāko diplomdarbu no Latvenergo, no Izglītības ministrijas, Zinātņu akadēmijas apbalvojums par labāko pētījumu. Bet profesionālā vidē Būvindustrijas lielā balva ir visaugstākais. 

Kādas jūsu profesijā ir iespējas augt un veidot karjeru?

Jāseko līdzi tam, kas notiek ēku automatizācijas tirgū, lai mūsu produkti vienmēr būtu augstā līmenī. Mums ir vairākas klases. Vienai klasei cena ir draudzīgāka, cita ir krietni dārgāka, bet ar efektīvākiem risinājumiem. Jācer, ka arī mūsu sadarbības partneri vienmēr būs augstā līmenī, lai iekārtas būtu konkurētspējīgas, lai noturētu esošos klientus.

Kas jūs var pārsteigt?

Daudz kas. Ikdienā labas emocijas. Man patīk draudzīgums. Nepatīk cilvēku muļķība. Ja pēc kādām prezentācijām dzirdu atgriezenisko saiti, taču tā neesmu teicis, tas pārsteidz. Domāju – kā tas var būt? Tāpēc, strādājot ar studentiem, trenēju ne tikai viņus, bet arī sevi, jo pusotrā stundā jāmēģina pastāstīt tā, lai viņi saprot. 

Kas pašam ātri apnīk?

Monotons darbs. Vēl esmu piefiksējis, ka nevaru darīt to, kas nepatīk. Par laimi esmu sevi tik veiksmīgi ievirzījis, ka varu darīt to, kas padodas.

Kurš no bērnības sapņiem ir piepildījies?

Bērnībā sev iepotēju, ka noteikti vajag absolvēt universitāti. Tā notika. Vēl bērnībā domāju, ka vajadzētu uzvarēt Latvijas čempionātā tenisā. Tas izdevās tikai 35+ grupā. Uzbūvējām ģimenes māju Klapkalnciemā.

Bērnībā bijāt paraugzēns?

Līdz pamatskolas vidum biju tāds sētas bērns, bet neko dižu nesastrādāju. Piezīmes gan bija. Tad radās klikšķis, ka vajag vairāk mācīties, un pārgāju tajā paraugzēna stadijā (smaida).

Ko atbildētu vecam īgņam, kurš visu laiku pukst?

Neiesaistītos diskusijā. No tādiem izvairos. Nekad neesmu tēlojis policistu. Audzinu savus bērnus, diskutēju ar saviem tuvākajiem, bet neesmu sasniedzis to līmeni, lai varētu audzināt sabiedrību.

Ko nevajadzētu upurēt darbam?

Ģimeni. Savu privāto telpu. Es mēģinu strādāt ātri. Ja jūtu, ka jāsarauj, aizmirstu par laiku. Ja objekts jānodod, varu tajā atrasties arī pusnaktī vai divos naktī, bet tas ir ekstrēmi, un tā notiek reizi divos mēnešos. Mājās vienmēr cenšos būt noteiktā laikā, un pirmdienās ir teniss. To es nekavēju.

Kas mudina urķēties un sasniegt rezultātu: ambīcijas, nemierīgs raksturs?

Ambīcijas? Jā, gribas uzvarēt (smejas). Arī raksturs. Izdarīt iesākto līdz galam. Un vēl trešais – neuzņemties to, ko nevaru izdarīt kvalitatīvi. Ja saprotu, ka neizdosies, neriskēju. Riskēju tikai attiecībā uz to, ko pārzinu. Tie ir jauni produkti, izaicinājumi, un tie riski ir saprotami.

Kurš Andris pašam labāk patīk – sešpadsmitgadnieks vai šodienas?

Tas, kas ir šodien un būs vēlāk.

Vai rīts gudrāks par vakaru?

Kā kurš vakars. Labāk jau, protams, rīts. Vakari tomēr ir sievai un bērniem, lasu pasaciņas. Dažkārt gan vakaros aizmiegu uz kādu brīdi (smaida). Vecāki zina – ja tieku pamodināts, neesmu runājams, tāpēc zvana no rīta.

Kas ir jūsu paradīze zemes virsū?

Pie tās vēl jānonāk. Vēl tiecos. Vasarā Klapkalnciems, kopīgi izbraucieni ar ģimeni, komandu mači tenisā.

Vai joprojām svarīgi arī zinātniskie raksti, publikācijas?

Pēdējo divu gadu laikā esmu pierimis. Kad rakstīju, tas bija saistīts ar doktora darbu. Kopā ar kolēģiem analizējām reālos projektus. Doktorantūrā iestājos Enerģētikas fakultātē. Man piedāvāja tēmu, kurai neredzēju reālu rezultātu, nesaskatīju finiša līniju. Sevi vairāk uzskatu par praktiķi. Parunāju ar uzņēmuma vadītāju Arturu Lešinski. Viņš ieteica mainīt fakultāti. Pārgāju uz Siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģijas institūtu. Bija reāla tēma. Ieguvu Eiropas Savienības stipendiju, radās iespēja braukt uz Ņujorku, Pekinu. Tā bija motivācija. Mērķa labad varēju nedaudz mazāk gulēt un visu sakārtot tā, lai pietiekami ātri aizstāvētos.

Un tomēr – ja ne rakstāt, tad organizējat?

2015. gada maijā Rīgā notiks starptautiska nozares konference (REHVA), uz kuru uzaicināju pasaules mēroga automātikas nozares BACnet guru Hanu Rudolfu Kranza kungu.

Pašlaik tuvākais vai tālākais mērķis?

Tas saistīts ar Lafivents. Pēdējā laikā realizēti lieli un veiksmīgi objekti, divu nedēļu laikā Zviedrijā bez nevienas liekas stundas sagatavojām tirdzniecības centru. To varam vadīt pat no šejienes, kontrolēt temperatūru, apgaismojuma laikus, bet zviedriem tas noteikti ne pārāk patiktu. Ir iespēja salīdzināt iepriekšējo ar esošo enerģijas patēriņu un uzreiz redzēt, kā ietaupām.

Cik ļoti pasaule sašaurinās?

To, cik tā maza, atklāju pēc tam, kad cilvēki pēc veiksmīga objekta mani iesaka citiem. Piezvanīja dizaina arhitekts un jautāja, vai drīkst iedot manu numuru citam, jo domā, ka varu palīdzēt. Pārsteidzošākais bija tas, ka pēc tam zvanīja kaimiņš no Klapkalnciema, cilvēks ar kuru dažreiz spēlēju tenisu. Viņš lūdza, lai palīdzu pārtaisīt mājai apgaismojumu. Laikam tiem, ar kuriem tiekos, esmu sevi par maz reklamējis (smaida).

 

Mārīte Šperberga

Andra Krūmiņa personiskā arhīva foto
žurnāls “Būvinženieris” 2014. gada decembris