Par pašaizliedzīgu kalpošanu nozarei AS KU Lat-Holding padomes priekšsēdētājs Alberts Krols 2014. gada 10. septembrī par mūža ieguldījumu būvindustrijā saņēma augstāko novērtējumu būvniecībā – Būvindustrijas lielo balvu.

Cilvēka dzīvi ietekmē vieta, kurā viņš dzimis, un cilvēki, ar kuriem bijis saistīts bērnībā un jaunībā, un Albertam Krolam šī pirmā ietekme nāk no Rīgas un vecākiem.

Flīzētājs dodas pēc augstskolas diploma

Alberta Krola spilgtākās bērnības atmiņas saistītas ar kara laiku: slēpšanās patversmēs, virs Rīgas krītošās lidmašīnas ar dūmu astēm, dzelzceļa un Melngalvju nama spridzināšana, rotaļas kopā ar virsnieka Ponomorjova dēlu, izmantojot patronu čaulītes un svina lodes. 

1950. gadā Alberta Krola vecāki no Rīgas pārcēlās uz Daugavpili, kur abi bija iepazinušies, kad Alberta tēvs tur būvēja Vienības namu. Būdams vidusskolēns, Alberts devās palīgā tēvam, Nopelniem bagātam celtniekam, augstas kvalifikācijas flīzētājam, brigadierim un labam organizatoram. Abi kopā strādāja Daugavpils Pedagoģiskā institūta ēkas, kinoteātra, dzīvojamo māju un skolu būvniecībā. Alberts iemācījās sastādīt tāmes, apkopot dokumentāciju. Pēc skolas loģiska izvēle bija Latvijas Valsts universitātes Inženierceltniecības fakultāte.

Pēc gada fakultāti pārcēla uz Rīgas Politehnisko institūtu, kur tagadējās Kaļķu ielas 1. namā Alberts Krols visu vasaru nostrādāja par flīzētāju, lai studenti un arī viņš pats 1. septembrī varētu ieiet jaunajā ēkā.

Pēc augstskolas viņam piedāvāja palikt aspirantūrā, bet Alberts izlēma atgriezties Daugavpilī. Viņš vēlējās strādāt būvlaukumā. Pirmais darbs bija Daugavpils gaļas kombinātā. Viņš bija būvniecības galvenā inženiera vietnieks un pildīja pasūtītāja funkcijas. Meklējot vajadzīgās iekārtas, nācās braukāt pa visu Padomju Savienību līdz pat Urāliem, jo toreiz visi materiāli un iekārtas bija «jāizsit». Pat ja bija nauda, nopirkt neko nevarēja.

Daugavpilī tobrīd būvēja ļoti daudz rūpnīcu, un tās regulāri apmeklēja arī Centrālkomitejas pārstāvji. Kādā reizē, ievācis pietiekami daudz informācijas par Albertu Krolu, Centrālkomitejas sekretārs Ēriks Pētersons jautāja, vai viņš vēlētos nodarboties ar aktīvo būvniecību. Tas taču bija Alberta sapnis – kļūt par labu būvdarbu vadītāju. Taču pēc institūta bija jānostrādā obligātie trīs gadi, speciālistu trūka, un neviens nevēlējās viņus atdot kādam citam.

Ciematu būvē tukšā vietā

Tomēr Alberts Krols nokļuva 1964. gadā izveidotās Lauku celtniecības ministrijas sistēmā un varēja būvēt Latgales reģionā, kur līdz pat Pļaviņām darbus veica Rēzeknes Vispārējās celtniecības trests un Daugavpilī nodibinātā Pārvietojamā mehanizētā kolona (PMK). Objekti bija Krāslavā, Preiļos, Jēkabpilī, Daugavpils rajonā. «Padomju saimniecību Dunava būvējām no nulles. 1964. gadā tur vēl īsti nebija padomju varas. Tur nebija nekā, tik vien kā no Ulmaņa laikiem saglabājusies skola un veca baznīca. Pārceltuve no vienas puses, bet upes otrā pusē pat ceļa nebija. Autoceltņi nevarēja iebraukt. Būvējām visu: infrastruktūru, mājas, bērnudārzus, mehāniskās darbnīcas, graudu noliktavas, cūku nobarošanas kompleksus. Darbs no pulksten astoņiem rītā līdz astoņiem vakarā. Sakari ierobežoti, transporta tikpat kā nav. No Daugavpils vairāk nekā 100 kilometru. Tā bija pamatīga dzīves skola. Sapratu, kā jāorganizē darbi,» atceras Alberts Krols. 

Daugavpils rajonā, padomju saimniecībā Lukna, PMK būvēja vienu no lielākajiem cūku nobarošanas kompleksiem – 12 tūkstošiem cūku. Arī šo būvi uzraudzīja Maskavas Lauku celtniecības ministrija. Vairākas reizes brauca pārbaudīt. Reiz tādas pārbaudes laikā, izpētot, kā notiek darbi būvlaukumā, kā Alberts Krols tos organizē, augstais Maskavas ierēdnis publiski pateica, ka, «tā turpinot, Krols tālu tiks». Drīz vien Alberts Krols bija PMK galvenais inženieris, pēc tam arī Celtniecības pārvaldes priekšnieks. Kad Lauku celtniecības ministriju apvienoja ar Celtniecības ministriju, Daugavpils PMK tika pakļauta Daugavpils Vispārējās celtniecības trestam, Albertu Krolu iecēla par tresta pārvaldnieka vietnieku, pēc gada viņš jau bija pārvaldnieks.

Trests būvēja nozīmīgas būves ne vien Latvijas, bet visas PSRS mērogā. Tādi objekti bija arī Daugavpils ķīmiskās šķiedras rūpnīca, Daugavpils motoķēžu rūpnīca, lauksaimniecības produktu pārstrādes uzņēmumi.

«Daugavpils tresta darbu novērtēja ļoti augstu. Regulāri saņēmām ceļojošos karogus, prēmijas. Bet darbs bija nežēlīgs. Gluži par gulagu vai koncentrācijas nometni to būtu pārspīlēti saukt, bet cilvēku ekspluatācija bija ārkārtīga. Būvlaukumā bijām vairāk nekā 12–14 stundas, un darba diena turpinājās arī mājās. Skarbi,” atceras Alberts Krols.

Ražošanas apspriedes, kad ieradās pārstāvji no Rīgas, sākās ap pusdienlaiku un beidzās dažkārt pat ap pulksten četriem pieciem nākamajā rītā. Trūka cilvēku, tāpēc objektos strādāja gan nosacīti atbrīvotie, gan nosacīti ieslodzītie, bija zonas gan Daugavpilī, gan citur Latvijā, kur strādāja cietumnieki.

Ražošanu uzticēja Baltijai

1976. gada beigās celtniecības ministrs Ivars Ulmanis piedāvāja Albertam Krolam ministra vietnieka amatu un aicināja pārcelties uz Rīgu. Viņa pakļautībā bija Plānošanas pārvalde un Ražošanas pārvalde. Viņš bija kurators Liepājas, Daugavpils, Jelgavas vispārējās celtniecības trestiem un specializētajiem trestiem. Alberts Krols bija atbildīgs par nozarēm, kas bija saistītas ar kara rūpnieciskajam kompleksam nepieciešamajam būvēm: VEF, Alfa, Komutators. Liela uzmanība tika veltīta arī citām stratēģiski svarīgām būvēm: Rīgas dīzeļu rūpnīcai, Jelgavas mašīnbūves, Rīgas robotu rūpnīcai, pārtikas pārstrādes un labības pārstrādes kombinātiem. 

«Piemēram, ekoloģiskās auzas veda no Aizkaukāza uz Rīgu, te pārstrādāja bērnu barībā un sūtīja pa visu Padomju Savienību. Baltijai uzticēja ražošanu un pašu galveno, to, ko citiem ne pārāk, – importa iekārtas. Labības kombināti tapa Dobelē, Daugavpilī, Stendē, Tukumā. Visas būves atradās ļoti stingrā Maskavas uzskaitē. 

Tāpat Latvijā cēla būvmateriālu ražošanas rūpnīcas Lodē, Usmā, Kalnciemā, Vangažos, Jēkabpilī, Ventspilī, Liepājā, Jelgavā,» stāsta Alberts Krols. 

1985. gadā viņš kļuva par Celtniecības komitejas priekšsēdētāju. Pēc reorganizācijas viņš bija Celtniecības komitejas priekšsēdētāja vietnieks – ministrs – un turpināja strādāt arī ar normatīvo bāzi, normatīvajiem regulējumiem, pilsētas ģenplāniem, būvniecības stratēģiju. 

«Celtniecības ministrijā nosirmoju. Ārkārtīga kontrole gan tepat uz vietas, gan no Maskavas CK. Ieradās inspektori, kas no būvniecības bieži vien neko nesaprata, bet mācīja būvēt. Piemēram, pēkšņi man zvana Ministru padomes priekšsēdētāja vietniece Daņisenko un sāk stāstīt, cik cilvēku brigādē strādā Liepājas gaļas kombināta būvniecībā, cik ir apmetēju, cik pārējo. Man ikdienā bija jāzina viss līdz pēdējam sīkumam. Tā kā nebija mobilo telefonu, tika radīta sistēma, piemēram, pulksten deviņos vakarā zvana un ziņo viens trests, desmitos – otrs trests. Tā notika katru dienu, jo nebija zināms, kurā dienā, kurā mirklī izsauks uz Centrālo komiteju vai Ministru padomi. Mājās no pulksten septiņiem rītā un tāpat vakarā kā štābā. Ģimenei tas bija drausmīgi, jo nebija iespēju nekur aiziet vai nolīst, lai nedzirdētu, par ko runāju,» atceras Alberts Krols.

Līdz pat 1990. gadam viņam bija pakļauti lielākie Latvijas projektēšanas institūti Rūpnīcprojekts un Pilsētprojekts, būvniecības ideoloģijas un tehniskās politikas jautājumos arī pārējie projektēšanas institūti. Būvniecībā vajadzēja ievērot Vissavienības normatīvus un standartus, kā arī Latvijai izstrādātos projektēšanas institūtu un Latvijas Celtniecības zinātniski pētnieciskā institūta izstrādātos būvnormatīvus. Liela nozīme bija jaunu būvmateriālu ieviešanai, tostarp gāzbetonam un būvizstrādājumiem uz ģipša bāzes.

«Padomju laikos visas būves parasti bija jānodod gada beigās. Tāpat bija arī ar Ventspils šķidro minerālmēslu ražošanas rūpnīcu. Uzbūvēja amonjaka glabātavas. Tika iepirktas importa (franču) tehnoloģiskās iekārtas, lai ražotu šķidros minerālmēslus gan republikas gan visas Padomju Savienības lauksaimnieku vajadzībām. Šo objektu īpaši kontrolēja, arī tobrīd, kad montējām franču iekārtu. Atceros, uzkāpu uz rezervuāra, ārā –20 oC un vējš 20 metri sekundē. Krietni jāturas pie margām, lai nenopūš. Tas bija iespaidīgi. 

Rūpnīcai bija vajadzīgs siltums, un rūpniecības iekārtu montāžas trests, ko vadīja Jānis Lancers, no Ventspils Naftas katlu mājas būvēja siltumtrasi, pa kuru bija jāpadod tvaiks. 500 mm caurules bija nostiprinātas uz stabiem. Ārā milzīgi mīnusi, bet visi gaida tvaiku. Ziemassvētku laiks. Laižot tvaiku, radās hidrauliskais trieciens, un caurules no balstiem nokrita vairāku simtu metru garumā. Viss bija jāatjauno. Tā bija izcila meistarība, kā Lancers organizēja savus darbiniekus, kurus sildīja pat ar šņabi, lai viņi nenosaltu. Strādāja dienu un nakti. Līdz Jaungadam pudelītēs jau bija paraugi – rūpnīcas gatavā produkcija, ko aizsūtīja uz Maskavu. Kad atrisinātas tādas neordināras situācijas, kurās ieguldīts smags, nežēlīgs darbs, ir gandarījums,» stāsta Alberts Krols.

Tagad valstī pazudusi loģistika

Alberts Krols bija iekļauts padomju un franču grupā. Sadarbībā ar franču būvniekiem tika celtas pirmās 18 stāvu dzīvojamās mājas, iepirkti franču veidņi. Latvijā radīja jaunas tehnoloģijas, piemēram, pašnivelējošās grīdas, tapa daudz interesantu izstrādņu saistībā ar gāzbetonu. Zinātniski pētnieciskais institūts darbojās ne vien ar izgudrojumiem, bet arī ar programmu izstrādi. Piemēram, Dzīvoklis 2000 bija sistēmisks darbs. Tika skatīti, kādi ir projekti, kas tos izstrādā, kāda tipa risinājumi izmantojami, kādi būvmateriāli, pat kādi radiatori un vannas būs vajadzīgas un, galvenais, cik daudz tā visa vajadzēs, kas jāattīsta. Brocēnu kombinātu rekonstruēja, jo nepietika cementa. Kad sāka darboties otrā krāsns, Latvija saņēma vairāk nekā 100 tūkstošus tonnu cementa. 

«Toreiz bija loģistika, ko gan sauca par tīkla grafikiem. Ja nolēma ko realizēt, tad plāns tika izstrādāts no paša sākuma līdz beigām. Šodien valstī nav attīstības plāna. Jā, ir izstrādāts nacionālās attīstības plāns, ko pieņēma pagājušajā gadā, bet tur daudz lozungu un nav pamatojuma, kā ko un kad realizēt. Valstī nav īsta saimnieka, kas var pateikt: būs tā! Tik daudz kontrolējošo organizāciju un inspekciju, bet ražotņu nav. Vēl vairāk – esam pret tām. Saint-Gobain vēlējās ražot vati – eksporta produkciju, turklāt ekoloģiski tīru, bet vietējie iedzīvotāji nobalsoja pret, sak’, mums tas nepatīk. Tāpat «norok» arī citus projektus. Mums neko nevajag. Tā ir mūsu traģēdija. Latvija no Eiropas fondiem saņem un saņems simtiem miljonu eiro. Tā ir dāvināta nauda, ko iegulda infrastruktūrā. Tas ir labi, bet, ja nav ražotnes, cilvēkiem nav kur strādāt, tad nav naudas arī sociālajām programmām. 

Kādreiz valsts attīstības plāns nozīmēja to, ka zinātnieki analizēja, cik jaunu māju, cik dzīvokļu vajadzēs, cik kvadrātmetru uz katru cilvēku sanāks, cik skolu, cik bērnudārzu, cik tramvaju, vilcienu, kādi jauni maršruti nepieciešami, cik ūdensvadu, kanalizācijas cauruļu, pat to, par cik algas palielināsies. Jābūt konkrētam plānam, konkrētai rīcībai. 

Pirms dažiem gadiem akadēmiķis Jānis Stradiņš teica, ka mēs ar savu nemākulīgo tautsaimniecisko vadīšanu Latviju esam faktiski iznīcinājuši. Viņš minēja, ka padomju laikā mēs bijām neformāla Rietumu valsts ar augstu intelektuālo potenciālu. No visas PSRS brauca pie mums mācīties, bet mēs to pazaudējām,» secina Alberts Krols.

Izaugsmei jābūt pakāpeniskai

Alberts Krols bijis daudzu topošo būvinženieru diplomdarbu vadītājs un uzskata, ka tie, kuri stājas augstskolās un koledžās, dodas mācīties ar mērķi kļūt par labiem speciālistiem, taču svarīgas ir mācību programmas. Tāpēc nav pieļaujams, ka ir nepietiekams stundu skaits būvmehānikā, tāpat citos speciālajos priekšmetos: materiālu pretestībā, konstrukciju projektēšanā. Alberts Krols teic, ka šodien jauniešiem tikpat kā nemāca domāt analītiski, viņi izlīdzas ar projektēšanas programmām. Pasniedzējiem jāiegulda daudz darba, lai iemācītu studentiem domāt ar galvu. 

«Cilvēki ir centīgi, viņiem ir mērķis, bet viņiem vajag palīdzēt, lai nenotiek tādas lietas kā Zolitūdē. Nevar tā, ka pabeidz institūtu, nodibina kompāniju un domā, ka nu visu var konstruēt, projektēt. Izaugsme var būt ātra, bet tai jābūt pakāpeniskai, jāiziet cauri visiem posmiem,» skaidro Alberts Krols. 

Viņu šokēja traģēdija Zolitūdē un tas, ka uzreiz pēc tam netika piesaistīts pietiekami daudz speciālistu, kuri spētu izvērtēt situāciju, ieteikt, kur likumdošanā, normatīvajos aktos kaut kas nekavējoties jālabo. Šis tas ir izlabots, bet ļoti daudz ne. Valsts ar lielu liberalizāciju nonāk tādās situācijās. Viņaprāt, par drošības jautājumiem nedēļas laikā bija jāpieņem likuma grozījumi. Nedrīkst strādāt uz jumta, turklāt vēl ar tehniku, ja zem tā atrodas cilvēki. Taču tas joprojām nav aizliegts.

Albertu Krolu interesē būvniecība visā pasaulē. Viņu fascinē tas, kas 40 gados uzbūvēts tuksnesī Arābu Emirātos. Piemēram, ēka ir 818 metru augsta. Uz 500. stāvu lifts uzbrauc dažu minūšu laikā. Dubaijas emīrs esot teicis: ja deviņu mēnešu laikā nevar uzbūvēt 20 stāvu māju, tad tādam nevar uzticēt ēkas būvniecību. Albertu Krolu stāsta, ka Abū Dabī pirms 30–40 gadiem, līdzīgi kā pie mums, sabūvēja piecstāvu paneļu mājas, bet tad visas nojauca, izveidoja promenādes un nu būvē 40–50 stāvu darījumu centrus. 

«Esmu pateicīgs visiem, kas man bijuši blakus, ar kuriem kopā augu un mācījos, esmu priecīgs, ka bija iespēja darīt to, ko darīju, un ka esmu bijis tajā lielajā būvniecības straumē! Esmu gandarīts un laimīgs, ka joprojām būvnieku ugunskurā esmu tā pagalīte, kas ne tikai gruzd, bet vēl deg, jo tagad varu atļauties tik daudz vairs nedomāt par savu labklājību un biznesu, bet palīdzēt gādāt par profesionālu būvinženieru ģildi,» teic Alberts Krols.

 

Mārīte Šperberga

Autores foto

Žurnāls “Būvinženieris” 2015. gada februāris