Jaunās paaudzes pārstāvis, ar kuru viegli komunicēt. Viņš pieder tiem, par kuriem vecākā paaudze saka: bridis būvlaukuma dubļus, bet acis vēl deg, var daudz uzticēt, jo iemācījies pazīt drēbi. Valdis Silnieks, SIA Merks projektu vadītājs un atbildīgais būvdarbu vadītājs, konkursā Būvindustrijas lielā balva 2014 ieguva titulu Gada jaunais inženieris.

«Valdis ir talantīgs būvnieks, spēj patstāvīgi un atbildīgi pieņemt lēmumus. SIA Merks sāka kā būvdarbu vadītāja palīgs un ar iniciatīvu un mērķtiecību pierādīja, ka grib un var būt labs būvinženieris. 2010. gadā Valdi norīkoja par būvlaukuma vadītāju objektā Pirmsskolas izglītības iestāde «Ieviņas» Siguldā. 2011. gadā Ropažos viņa vadībā būvēja gāzes balonu uzpildes staciju MINT, kur 38 790 m2 lielā teritorijā tagad slienas vairākas ēkas un rezervuāri. Pēc tam Valdis strādāja topošajā LLU Veterinārmedicīnas fakultātē Jelgavā un RTU Enerģētikas un elektronikas fakultātē. 2013. gadā viņa darba biogrāfijā tika ierakstīts pirmais objekts, kurā Valdis bija gan projektu vadītājs, gan atbildīgais būvdarbu vadītājs. Ugunsdzēsības depo būvniecība lidostas Rīga teritorijā gan konstrukcijas, gan atrašanās vietas ziņā bija sarežģīta, jo blakus bija lidlauka manevrēšanas ceļš, pa kuru ar dažu minūšu intervālu pārvietojās lidmašīnas,» – tā rakstīja Valda kolēģi, piesakot viņu Būvindustrijas lielajai balvai kategorijā Gada inženieris.

Kurā brīdī var pateikt, ka no cilvēka kaut kas iznāks?

Tikai ļoti retos gadījumos cilvēks piedzimst ar kādu īpašu talantu, piemēram, mākslā. Par profesionāli mēs katrs kļūstam vien tad, ja darbam veltām ļoti daudz laika. Karjeras pirmsākumos strādāju pie stingra projektu vadītāja. Tur bija režīms, sarežģīta komunikācija. Sākumā varbūt ar nedaudz sakostiem zobiem, bet galu galā darbs tika izdarīts labi. Viņš kļuva par tādu kā piemēru, jo, kad izvērtēju visus procesus, kāpēc viņš savos lēmumos bija tik stingrs un nepiekāpīgs, sapratu, ka profesionālisms rodas ar smagu, neatlaidīgu darbu. 

Retums esot labs projekta vadītājs un inženieris vienā personā. Kas tev svarīgāk – būt labam vadītājam vai labam inženierim? 

Tad jāstāsta par to, kāpēc esmu būvniecībā. Mans vecaistēvs bija mehānisko sistēmu inženieris, un atceros viņu kā tehnisko direktoru lielā viesnīcu kompleksā Jūrmalā. Tā kā tur strādāja arī mamma, bieži biju viesnīcā un redzēju, kā pret vectēvu izturējās padotie. Sajutu apkārtējo cieņu. Klausījos, kā viņš komunicē, kā viņam jautā par tehniskām lietām. Viņš kļuva man par autoritāti. Pats mēģinu tā strādāt. 

Latvijā ir maza industrija, un mums nav tādu objektu, kur vajadzīgs «tīrs» projektu vadītājs, kurš var nebūt saistīts ar būvniecību, kurš projektā strādā ar ekonomiskiem instrumentiem, neiedziļinoties, kas notiek būvlaukumā. Man tas nav pieņemami, ka projekta vadītājam eksistē tikai ekonomiski apsvērumi, bet inženiertehniskie risinājumi tiek atstāti būvlaukuma vadītājam un projektētājam. Būt inženierim ir svarīgāk. 

Vai joprojām ir tā klade, kurā raksti un zīmē, kas citiem jāpaskaidro?

Par visu, ko daru, mēģinu atstāt tādu kā atsauci, katra lapiņa saglabāta. Ja nepieciešams kādā sarunā, varu izmantot. Uzskatu, ka vienkāršība sarunā nav gluži mana labākā īpašība, bet tā atver cilvēkus, līdz ar to ir vieglāk rast risinājumu. 

Ir jau tādi, kas «ar muti brauc», bet nespēj pieņemt lēmumus, varbūt nejūtas tehniski spēcīgi vai baidās uzņemties atbildību.

Dažkārt tiešām kļūst bail, ka pieņemu riskantus lēmumus, uzņemos atbildību, taču, ja tas ir labs risinājums... Protams, ar gadiem cilvēks domā citādi, un tagad, atceroties kādu caursalšanas mezglu, šķiet, būtu izlēmis par labu citam risinājumam. Tā ir pieredze un zināšanas, kas mums kā inženieriem jāizvērtē, pieņemot dažādus konstruktīvos lēmumus.

Kāpēc pašam jādomā? Vai projektā tas nav paredzēts?

Visbiežāk nav… Sešus gadus mācījos tehnikumā, ieguvu pirmā līmeņa augstāko izglītību, tad iestājos LLU Jelgavā. Esmu vairāk mācīts un tendēts uz darba organizāciju un komunikāciju būvlaukumā. Būvniecībā darbu organizācija ir ļoti svarīga, no tās nedrīkst atkāpties, bet par inženiertehniskiem jautājumiem jākonsultējas ar projektētāju. 

Pēc Zolitūdes traģēdijas būvdarbu vadītājiem, būvlaukuma cilvēkiem likums nosaka ļoti augstas prasības un atbildību. Tas būtu pamatoti, bet tajā pašā laikā nav definēts, kam jābūt tehniskā projekta sastāvā. Tā nedrīkst būt, un ceru, ka pienāks diena, kad likumos vai noteikumos tas būs skaidri pateikts. Uzskatu, ka tehnisko projektu dokumentācijā frāze «detalizāciju izstrādā būvnieks» nav pieļaujama. Protams, būvnieks var piedāvāt atsevišķus risinājumus, bet detalizācijai jābūt projektā. 

Reāli esmu darbarūķis – objektā jau astoņos no rīta, mājās pēc septiņiem astoņiem vakarā. Atceros gadījumu – betonējam pārsegumu, pēc «vakara betona» ierodos mājās pēc pulksten 22, bet pulksten 23 objektā ierodas būvuzraugs, zvana, esot atklājis tehnisku problēmu. Steidzos atpakaļ uz būvlaukumu, pārbaudām problēmu; izrādās, tehniskais uzraugs sajaucis projekta dokumentācijas lapas. Uzskatu, ka šādas problēmas var atrisināt tikai uz vietas būvlaukumā aci pret aci, jautājumu neatliekot uz nākamo dienu. 

Laikam lieki jautāt, kas tev ir svarīgākais?

Jebkurā gadījumā esmu liels darba fanāts. 

Ko dari, kad šķiet, ka viss ir tiešām slikti? 

Morāli neesmu sev tādu trauksmi pieņēmis, ka pilnīgi viss ir slikti. Katrā sliktajā lietā mēģinu atrast pozitīvo. Jā, katrā. Varbūt idealizēju. Ir jau bijis tā, ka naktī domāju – atrisināsies vai neatrisināsies? Komunikācijas mēdz būt dažādas, katram klientam, tehniskajam uzraugam ir atšķirīgs labo un slikto lietu slieksnis, to jāiemācās izjust. 

Ja tava dzīve ir kā debesskrāpis, kurā stāvā esi?

Oi, jo vairāk nozarē sāc saprast, jo... Vispār bija tāds brīdis, ka nepatika tas, ko daru, domāju, ka šī nozare nav man piemērota. Strādāju tāpēc, ka to protu. Komunicēju, iesaistījos, bet sajūta bija tāda, it kā būtu upē bez airiem, tikai peldu līdzi straumei. Taču sākās jauns posms karjerā – vadība uzticēja objekta vadīšanu pilnībā, no sākuma līdz beigām. Šāda uzticēšanās atkal ieinteresēja. Sapratu, ka bez būvniecības nevaru, ka jaunie pienākumi izvirza jaunus izaicinājumus. Tāpēc tagad varu teikt, ka reāli esmu tikai pirmajā stāvā. Tik daudz ko mācīties. Jo lielāka objektu specifika, jo vairāk jaunu pienākumu, jo vairāk saprotu, ka patiesībā vēl ļoti maz zinu.

Kas dzen uz priekšu?

Laikam jau tas ir izaicinājums. Varēšu vai ne?

Būvniecība ir skarba vide, ne visi tajā var izturēt.

Piekrītu. Bet tas viss tikai tāpēc, ka iesaistīta liela nauda. Tas ir skarbi. Pirms trim nedēļām atnāca jauns darbinieks, uzticēju viņam it kā parastos ikdienas uzdevumus: būvlaukuma organizācijas plānu izstrāde, projekta dokumentācijas izpēte un pārbaude, mezglu atbilstība utt. Puisis saprata atbildību un kādā rītā man zvanīja, lai pateiktu: «Valdi tev nepatiks tas, ko teikšu, bet es nevaru darīt to darbu, neesmu gatavs tik daudz uzņemties, tik daudz laika ziedot darbam.» Uzskatu, ka mūsu darbā viena no svarīgākajām lietām ir atklātība, tāpēc pateicu paldies, ka viņš bija atklāts un patiess pirms būvniecības uzsākšanas, nevis kādā būvlaukuma karstajā brīdī. Ja neproti darbu un privāto salikt paralēli, tad nekas nesanāks.

Tev ir kāda formula, kā saglabāt mūžīgo pozitīvismu?

(Smejas.) Tie, kas mani iepazinuši, redz un zina, ka neesmu tik nereāli pozitīvs. Viss ir galvā un procesā.

Vai ir vēlme problēmu maksimāli ātri atrisināt vai arī pētīt?

Ja kāds atnāk un saka: klau, tur ir kļūda, bieži vien nereaģēju. Kāpēc? Kamēr pats neesmu visu izpētījis, nevaru klasificēt to kā problēmu. Kādreiz aizņemtības dēļ problemātisko jautājumu nolieku zemākā plauktiņā, kas varbūt nav pareizi, bet, kamēr pats neesmu «izkodis», neaiztieku. Iespējams, risinājums jau ir priekšā, tikai kāds nav paskatījies. Tas par tehniskiem jautājumiem. 

Projekta vadītājs jau nevar visu, viņam ir komanda. Vai tev ir grūti uzticēties?

Ļoti. Bieži uz mani apvainojas, ka es vēlreiz pārbaudu. Saka: bet mēs taču sarunājām, ka to izdarīšu. Varbūt tas nāks ar pieredzi. Citreiz to saprot, citreiz ne, bet atvērtā komunikācijā visbiežāk visi starpgadījumi noskaidrojas. Dažkārt rodas sajūta, ka nu ir klāt tā robeža.

Pats savas robežas zini?

Patlaban ir otrais objekts projekta vadītāja statusā. Paveicies, jo ir reāli termiņi, kuros iespējams loģiski uzbūvēt. Zināt taču, kādus termiņus bieži vien nosaka iepirkuma procedūras laikā, bet šis nav tas gadījums. Būvlaukuma vadītāja statusā ir bijis tā, ka pirms nodošanas, kad jau nostrādātas desmit stundas diennaktī, uznāk krīzes brīži. Tad ir klāt tā robeža, kad gribas visu pamest. Tad tu turpini strādāt un tiec pāri krīzei. Man tas ir izdevies, bet cilvēks, kuru uzskatīju par ļoti spēcīgu partneri, atzinās, ka trīs mēnešus nogulējis mājās, dzerot zāles. Smagi. Par sevi tobrīd domāju, ka varu visu un organisms pielāgojas. Šī nozare nav piemērota visiem. 

Kā tu organismam palīdzi?

Nu jau trešo gadu eju uz fitnesu. Trīs reizes nedēļā. Draugi spēlē hokeju vai futbolu. Man tas nepalīdz, man vajag strādāt ar sevi. Fitnesu uztveru kā meditāciju, kas palīdz pārvarēt krīzes brīžus. Strādāju kopā ar treneri. Tas disciplinē. Cilvēks jau ir slinks, ātri var izlaisties. 

Patīk braukt ar sniega dēli. Ar sniegu draudzējos kopš 5. klases, kad ar labāko draugu un viņa tēvu Siguldas nogāzē pretī panorāmas ratam sāku slēpošanas gaitas.

Kā tu uztver dzīvi: kā cīņu, spēli, baudu?

Cīņa tā noteikti nav. Es necīnos. Pirms diviem trim gadiem varbūt būtu teicis, ka cīņa, bet tagad saku: spēle.

Vai tev patīk riskēt un pārbaudīt, vai spēsi pacelt, vai arī dari tikai tad, ja zini, ka varēsi?

Ir tāda sajūta, ka varētu visu. Tikai to visu var komplektā ar komandu, cilvēkiem, speciālistiem. Tas ir svarīgi. Tagad būvēju saieta namu – tā ir mormoņu baznīca Lāčplēša ielā.

Kurš, tavuprāt, izdomājis, kas ir labi un kas ir slikti?

(Smejas.) Slikti – to izdomājis būvuzraugs, bet labi – būvnieks (smejas). Vismaz mūsu nozarē. Principā jau katram izpratne par labo un slikto ir atšķirīga.

Vai nācies sastapt normālu būvuzraugu, tādu, kurš ir objektīvs, profesionāls un pret būvi attiecas pēc būtības?

Man veicies. Esmu strādājis ar tādiem, kuri saprot drēbi un ir orientēti uz rezultātu. Kopīgi esam meklējuši risinājumus, bieži uzklausu labus ieteikumus. Nepatīk tādi, kuri jau sen paveiktu un atrisinātu lietu kādreiz «uzmet galdā», jo vēlas pasūtītājam paspīdēt ar to, ko viņš, lūk, kādreiz atklājis.

Vieglāk būt sprinterim vai gargabalniekam?

Esmu pieradis pie vidējām distancēm. Varu noturēt vienādu līmeni ilgāku laiku, līdz ar to varētu būt arī maratonists.

Kas tev ir deficīts?

Laiks. Teiksiet, ka nemāku plānot. Tā nav. Jo vairāk strādāju, jo vairāk saprotu, cik maz zinu, ka jāmācās aizvien vairāk un vairāk. Līdzīgi ir ar laiku. 

Celtnieki bieži vien esot skopi ar uzslavām – par slikto aizrāda vai izlamā, bet paldies nepasaka.

Vienmēr saku paldies, kaut vai par sīkumu, arī palīgstrādniekam, komandai. Tas cilvēkus motivē, labais vārds dod enerģiju. Bet pateikt slikto man ir grūti, drīzāk uzrakstu, tad runājam kopā komandā vai citreiz kaut kā caur joku... Varbūt nav pareizi (smejas).

Kas vēl tev ir svarīgi?

Kad eju garām dažādiem būvlaukumiem, redzu, cik milzīga problēma ir darba organizācija. Par to daudz domāju, šis jautājums mani uztrauc. Protams, tas saistīts ar termiņiem, ar līgumattiecībām, bet nespēju noskatīties, ka tūlīt sāksies mūrēšanas darbi, bet turpat klāj asfaltu, bruģi, uz kura pēc tam dzen smago tehniku. Tad viss jālabo. Man tas nav pieņemami. Uzskatu, ka šādos gadījumos būvlaukuma vadībai pietrūkst veto tiesību, proti, nedarīsim tāpēc, ka negribam sabojāt. Tāpat strādāšana virs citu galvām. To nedrīkst pieļaut. Diemžēl līgumattiecības prasa staigāt kā pa naža asmeni. Kāpēc tas nav beidzies? Mums nepietika ar 54 cilvēkiem? Cerēju, ka mainīsies. Pēc balvas pasniegšanas ceremonijas satiku savu bijušo pasniedzēju Jāni Niedri. Viņš aicināja tehnikumā nolasīt lekciju par darba organizāciju, un tas mani ieinteresēja. Man ļoti gribas, lai mainās līdzšinējā prakse. Jauniešiem tā procesa domāšana jāieliek galvās. Darba organizācija būvniecībā ir liela un nopietna problēma. 

Ko tu savā pasaulē vai vispār pasaulē pilnīgi noteikti negribētu mainīt?

Vietu, kur dzīvoju. Pie mums ir labi. Kaut tikai tie ģeopolitiskie kreņķi nebūtu. Mēs dzīvojam ļoti skaistā vidē.

 

Mārīte Šperberga

Autores foto

Žurnāls “Būvinženieris” 2015. gada aprīlis