Jānis Lancers

Būvniecībā esmu kopš... Pēc Rīgas Būvniecības tehnikuma beigšanas 1953.gadā un pēc Maskavas inženierceltniecības institūta beigšanas 1958.gadā būvniecībā sāku strādāt 1958.gada 20.augustā.

Pēc deviņu gadu teorētiskām mācībām un būvinženieru diploma iegūšanas, tā pilnībā atbildēt uz jautājumu "Kas īsti ir būvniecība?" nemaz nespēju. Par būvniecības sarežģītību un daudzveidību sapratu daudz vēlāk, veicot dažādus būvniecības darbus, strādājot meistara un citos amatos, ieskaitot arī tresta pārvaldes priekšnieka amatā.

Savu izvēli dzīvi saistīt ar būvniecību esmu... 1948.g. beidzu pamatskolu, mācīties negribēju, tādēļ nolēmu, ka tālāk mācīties neiešu, strādāšu laukos tēva saimniecībā. Man tas ļoti patika un apmierināja. Pēc tam, kad gadu biju nodzīvojis mājās, strādājot laukos, tajā skaitā kolhozā, un tā kā visi kaimiņu bērni turpināja mācīties, un tuvākā apkārtnē es paliku viens, un tā kā 1949.gada sākumā izveidojās kolhozi, un tagad bija jāstrādā kolhozā, sapratu , ka mana izvēle nav pareiza un ir jāturpina mācīties, iegūt kādu specialitāti.

Bet kur iet mācīties - nezināju, arī padomu prasīt īsti nebija kam, jo vecākiem katram bija divu klašu izglītība, un viņu mūžs bija saistīts ar lauku darbiem. Nodomāju - karš ir beidzies, daudz kas ir sagrauts, droši vien būvnieki būs vajadzīgi, tādēļ nolēmu iestāties Rīgas Būvniecības tehnikumā. Iesniedzu dokumentus ar lūgumu uzņemt mani būvniecības nodaļā. Vienā no eksāmeniem dabūju divnieku, tādēļ šajā nodaļā netiku pieņemts. Taču tad mani izsauca tehnikuma direktors un piedāvāja mācīties santehniķu nodaļā. Nezināju kas tie santehniķi tādi ir un, saprotot, ka nav nekādas vēlēšanās atgriezties un strādāt kolhozā, bija jāpiekrīt mācīties šajā nodaļā.

Tehnikumu beidzu ar izcilību 1953.gadā. Tajā gadā nomira Staļins, PSRS mainījās politiskā vadība un jaunie vadītāji Maļenkovs un Berija nolēma, ka, lai paceltu zināšanu līmeni republikās, ir no šīm republikām jāaicina un jāuzņem strādāt gribošos Maskavas augstākajās mācību iestādēs. Mani izsauca tehnikuma direktors un piedāvāja braukt uz Maskavu turpināt mācīties. Pēc ilgām pārdomām un, saņemot vecāku atbalstu, 1953.gadā sāku mācīties Maskavas inženierceltniecības institūtā. Šo institūtu pabeidzu 1958.gadā. Mana specialitāte bija - siltuma un gāzes apgādes būvju būvniecība. Pēc institūta pabeigšanas mani nosūtīja Latvijas Ministru padomes rīcībā. Ņemot vērā manu specialitāti un to, ka Rīgā pagājušā gadsimta piecdesmito gadu otrajā pusē sākās maģistrālo siltumtrašu, ūdensvada un vēlāk arī sadales gāzes vadu būvniecība, bija nodibināta CP-523, kuras uzdevums bija veikt šo liela diametra tērauda cauruļvadu būvniecību - mani norīkoja darbā uz šo CP. Šajā pārvaldē sākās manas darba gaitas - sāku apgūt praktiskā darba paņēmienus jeb sāku mācīties "otrā augstskolā".

Sarežģītākais objekts/situācija būvniecībā... 1959.gadā Rīgā sākās sadales vidējā un zemā spiediena gāzes vadu būvniecība. Ņemot vērā manu izglītību - vadīt šos gāzes vadu būvniecības darbus, sākumā kā meistaram, vēlāk kā darbu vadītājam, uzdeva man. Man kā jaunam speciālistam tas bija liels izaicinājums. Savus pienākumus centos veikt godprātīgi, bet situācija veidojās tāda, ka tad, kad līdz Dašavas gāzes saņemšanai Rīgā - 1962.gada jūlijam, bija atlikuši apmēram 6 mēneši, darba vēl bija tik daudz, ka bija nepieciešams strādāt katru dienu un arī izejamās dienās daudz vairāk par 8 stundām. Bieži mājās ierados tikai, lai nomazgātos un pārģērbtos. Ar gandarījumu varu teikt, ka visu paguvām laikā, un 1962.gada 21.jūlijā Daugavas stadionā tika aizdegta lāpa - Dašavas gāze bija Rīgā.

Savukārt, emocionālākais brīdis manā karjerā bija 1988.gadā, kad Armēnijā notika stipra zemestrīce, kuras rezultātā Ļeņinakanas pilsēta tika gandrīz pilnībā sagrauta. Republikas vadība nozīmēja mani par Latvijas pārstāvi, lai risinātu visus nepieciešamos palīdzības jautājumus. Jau otrā dienā no rīta ierados Erevānā un kopā ar citu republiku pārstāvjiem PSRS ministru padomes priekšsēdētāja Nikolaja Rižkova vadībā apmeklējām zemestrīces zonu, kur arī tika pieņemti lēmumi, ko tad katrai republikai ir nekavējoties jādara. Vakarā, kad satumsa, un dzīvi palikušie, pie ugunskuriem sēžot un meklējot savus piederīgos, un dzirdot vēl dzīvo vaidus un palīgā saukšanu un, saprotot, ka šajā brīdī tu neko nevari palīdzēt. Tas bija dramatiski.

Satraucošākais brīdis manā karjerā bijis... Varu teikt, ka tādi brīži nav bijuši. Tajā pašā 523.Celtniecības pārvaldē, kur strādāšanas laikā jau biju kļuvis par pārvaldes priekšnieku, bija izveidojies ļoti draudzīgs kolektīvs. Neviens nejutās pārāks par otru, visi jutāmies kā viena saime. Bet tad, kad mani vēlējās pārcelt strādāt uz Rūpnīcu tehnoloģisko iekārtu montāžas trestu, es ilgi pretojos. Pusgadu cīnījos ar ministra vietnieku Genādiju Gavrilovu, līdz viņam mana spītība apnika. Kārtējo reizi izsauca pie sevis, nolika man priekšā baltu lapu un teica: "Es tagad uz 5 minūtēm iziešu, kad atnākšu atpakaļ, es ļoti ceru, ka būsi devis piekrišanu pāriet strādāt trestā par galveno inženieri, ja ne, tad zini, mēs varam nozīmēt revīziju un nedomā, ka mēs neko neatradīsim, lai tevi atbrīvotu no darba!" Atlika piekrist. Un tā notika arī nākamajā reizē, kad mani nozīmēja par ministra vietnieku - atbildīgu par materiāltehnisko apgādi. Tā turpinājās mana jau birokrātiskā karjera.

Lielākā netaisnība karjerā (aizvainojums)... Tādas nav, nevaru atcerēties. Aizvainojums, ja kas neizdevās, tad tas bija aizvainojums tikai pret sevi.

Galvenā problēma/-as Latvijas būvniecībā..., ka mēs būvnieki neesam vienoti nozares attīstības veicināšanā. Nozarē darbojas vairāk nekā 20 sabiedriskās organizācijas, kuras katra darbojas savās interesēs. Šīs sabiedriskās organizācijas nav tendētas pirmām kārtām kopīgi risināt nozares problēmas, meklēt kompromisus. Tādēļ arī, ņemot vērā, ka būvniecības departamentā strādājošajiem ir visai pieticīgas zināšanas būvniecībā, nav iespējams argumentēti risināt ar būvniecību saistītus principiālus jautājumus.

Izglītības sistēma būvniecībā... Augstākā izglītība ir līmenī, nav sliktāka, kā tad, kad es mācījos. Tas students, kurš grib ko iemācīties, tas arī iemācīsies, jo programma ir atbilstoša, bet tas, kurš negrib - tas neiemācīsies. Cita lieta ir "otra izglītība" - tā ir praktiskā izglītība. Visi mūsdienās vēlas būt menedžeri, kaut ko vadīt, bet, lai vadītu, jābūt praktiskām zināšanām, kā izpildīt konkrētu būvdarbu - ir jābūt inženierim. Ir ar savām smadzenēm, zināšanām jāsaprot internetā atrastā informācija.

Ja es atbildētu par būvniecības politiku valstī, es... pēc manas dziļas pārliecības ir jābūt vienā no ministrijām būvniecības departamentam, kurā strādā nozares speciālisti ar attiecīgu būvniecības izglītību un praktisko pieredzi, kuri nes atbildību par būvniecībā nepieciešamo normatīvu izstrādi, kuri profesionāli varētu diskutēt par šiem normatīviem, par procesiem, kas notiek būvniecībā, kā virzīt nozares attīstību.

Lai kļūtu par izcilu būvinženieri... ir daudz jāmācās - kā savas teorētiskās zināšanas papildināt un pats galvenais - ir jāapgūst praktiskā būvniecība. Ir jābūt inženierim nevis menedžerim, ir jāzina kā veikt pareizi konkrētu būvniecības darbu.

Mans novēlējums jaunajai būvinženieru paaudzei... pēc augstskolas beigšanas pastāvīgi papildināt savas teorētiskās zināšanas, sekmīgi apbūt praktisko būvniecību "otro augstskolu." Būt inženierim vairāk nekā menedžerim.

Esmu lepns, ka... mums ir sava Latvijas valsts un esmu šīs valsts pilsonis. Neskatoties uz visām nebūšanām, ejam uz priekšu, pratām pārvarēt grūtības. Latvijā dzīvojošie ir strādīga tauta. Tas rada pārliecību, ka dzīves līmenis arvien augs.

Ja būtu iespēja, es... Nē, es negribētu citu dzīvi dzīvot, lai arī manā dzīvē visādi ir gājis - ir bijušas arī daudzas kļūdas, bet tāda jau ir dzīve. Esmu gandarīts par paveikto sabiedrības un valsts labā.

Es vēlos... Es esmu "dziļā" pensijā, bet spēka un enerģijas vēl ir, tādēļ esmu uzņēmies organizēt grāmatas par būvniecības nozares attīstību un vietu tautsaimniecībā pēdējos 100 gados izdošanu. Grāmata - veltījums Latvijas simtgadei.

Ikvienam ieteiktu... būt godīgam: pret sevi, sev tuvajiem, kolektīvu, sabiedrību un valsti. Visos jautājumos.

Mani kaitina... politiķu plēšanās - tas ir kas neiedomājams. Arī tagad - nevaram sadalīt ministru portfeļus uz 9 mēnešiem. Ja esi ievēlēts un sabiedrība tevi ievēlējusi, tad tev ir jācīnās par Latvijas attīstību un tikai pēc tam par savu un partijas krēslu. Kā tad ir ar godīgumu pret sevi, pret valsti?

Dzīve man iemācīja..., analizēt savas kļūdas, vienmēr piecelties un turpināt darboties. Dzīvē visādi ir bijis - ne maz zilumi dabūti. Visu pamatā ir tas, ko mani vecāki iemācīja - tas ir darbs, tā ir darba mīlestība un būt atbildīgam par padarīto. Ja cilvēks ko vēlas dzīvē sasniegt - ir jāstrādā, jāstrādā.

Es ceru, ka... Bez cerības nevar dzīvot. Ceru, ka par spīti visām politiķu izdarībām, mēs iesim uz priekšu. Kļūsim par vienu no interesantākajām Eiropas valstīm.

Dzīves moto... nedari otram to, ko negribētu, lai dara Tev.

 

Inga Jākobsone, Mārīte Šperberga

Žurnāls „Būvinženieris” Nr.36

Sarmītes Livdānes foto