Aivars Brambris, SIA Aqua-Brambis valdes priekšsēdētājs

Būvniecībā esmu… kopš 1961. gada, kad uzsāku studijas Rīgas Politehniskajā institūtā (RPI). Tolaik visi dienas nodaļas studenti pirmo pusotru gadu dienā strādāja būvobjektos, bet vakaros apmeklēja nodarbības institūtā. Strādāju par atslēdznieku un gāzes metinātāja palīgu Āgenskalna dzīvojamo namu kvartālā.

Savu izvēli dzīvi saistīt ar būvniecību… nekad neesmu nožēlojis. Sākumā gan sapņoju kļūt par būvkonstruktoru, bet pirmais iestāšanās mēģinājums RPI bija neveiksmīgs – izkritu krievu valodas eksāmenā. Nākamajā gadā izvēlējos specialitāti, kur mazāks konkurss, un tā kļuvu par diplomētu santehniķi.

Satraucošākais brīdis manā karjerā bija... Tādu bijis pietiekami daudz. Minēšu tikai vienu – no būvuzņēmēja saņēmu informāciju, ka nākamajā dienā palaidīsim galveno notekūdeņu sūkņu staciju Liepājā un pa apvadlīniju (apejot notekūdeņu attīrīšanas ietaises) novadīsim notekūdeņus jūrā pa tikko izbūvēto 1,2 kilometrus garo viena metra diametrā izlaidi. Nekavējoties zvanīju, lai neieslēdz sūkņu staciju, jo tādā gadījumā tikko uzbūvētā izlaide uzpeldētu. Pēc murgos pavadītas nakts, kuros rādījās peldošais cauruļvads, agri no rīta lidoju uz Liepāju.

Gan sarežģītākais, gan interesantākais objekts… bija Daugavpils pazemes ūdeņu ūdensgūtnes izveidošana un atdzelžošanas stacija Ziemeļi. Ir gandarījums, ka otrajai lielākajai Latvijas pilsētai izdevās atteikties no Daugavas ūdens izmantošanas. Sarežģīta un ļoti pamācoša bija sadarbība ar Apvienotās Karalistes firmu HALCROW, pildot Pasaules Bankas spēles noteikumus.

Lielākā netaisnība karjerā/aizvainojums... Tādu neatceros. Vienmēr esmu kāpis pa profesionālās karjeras kāpnēm, maksimāli izvairoties no administratīvajiem amatiem.

Galvenās problēmas Latvijas būvniecībā... Visas problēmas nenosaukšu. Bet, ja jānosauc tikai viena, tad teiktu, ka Latvijā nav nozares vadības. Un vēl – kā cilvēks, kurš daudzus gadus strādājis projektēšanā, uzskatu, ka mums ir izdevies degradēt projektētāju prestižu, un rezultātā būvprojektu kvalitāte ir katastrofāli zema.

Par izglītības sistēmu būvniecībā… neņemos spriest, bet zinu, ka par speciālistu inženieris kļūst, nevis iegūstot augstākās izglītības grādu, bet strādājot projektēšanas vai būvniecības uzņēmumā.

Ja es atbildētu par būvniecības politiku valstī… es apvienotu būvniecības speciālistus vienā ministrijā, izveidojot rīcībspējīgu Būvniecības departamentu, vai nodibinātu atsevišķu Celtniecības ministriju.

Lai kļūtu par izcilu būvinženieri… nepieciešama mērķtiecība.

Vēlētos, lai sabiedrība aktīvāk iesaistās… pašvaldību darbā un mazāk plānošanas dokumentu izstrādē (teritorijas plānošana, pilsētu un ciematu ģenerālplāni, detālplānojumi). Vienlaikus gribu uzsvērt, ka plānošanas dokumentu kvalitāte būtiski jāuzlabo, īpaši infrastruktūras un komunikāciju sadaļās.

Latvijas jauno būvinženieru paaudzi redzu… kā ļoti daudzsološu ar nosacījumu, ka ir profesionāls darbaudzinātājs, kas nežēlo pūles kolēģu izaugsmes veicināšanā.

Mans novēlējums būvinženieru jaunajai paaudzei… atrast labu darbu, kur jaunie inženieri, kolēģu atbalstīti, iegūtu praktisko pieredzi! Būt lepniem par izvēlēto specialitāti!

Esmu lepns, ka… ir izdevies izveidot draudzīgu un profesionālu komandu.

Ja būtu iespēja… es spēlētu hokeju.

Ikvienam ieteiktu… būt aktīvam un nebaidīties.

Mani kaitina… lišķīgi cilvēki.

Dzīve man iemācījusi… ka ir ne tikai cīņa, bet arī attiecības un mīlestība.

Īpašība, ko cilvēkos vērtēju visaugstāk… tiešums un skaidras valodas runāšana.

Es ceru, ka… Latvijas iedzīvotāju labklājība augs un mēs nebūsim tik kašķīgi.

Dzīšanās pēc naudas… ir interesanta tikai kā process. Nauda ir vienīgi līdzeklis, tā nenodrošina laimi un veselību.

Nekad… nesaki nekad.

Manas dzīves galvenās vērtības… ir vide, kurā dzīvoju ikdienā.

Dzīves moto… Cilvēks ir laimīgs tad, ja, no rīta pamostoties, gribas iet uz darbu, bet, darbdienai beidzoties, gribas doties mājās. Dzīve ir mirklis, tāpēc dzīvoju šodien.

 

Inga Jākobsone

Žurnāls „Būvinženieris” Nr.36

Sarmītes Livdānes foto