Ivo Brālēns piestāv brīvlaukumam, un būvlaukums piestāv viņam. Abi skarbi, bet iemācījušies saprasties. Abi ar savu kārtību, disciplīnu, bet galvenais – kvalitāti un termiņiem. Par Ivo Brālēnu saka: labs organizators un gudrs inženieris, viens no retajiem, kas projektu var novadīt no projektēšanas līdz atslēgām, tehniski zinošs. Kolēģi teic, ka Ivo piemīt spēja ātri aptvert veicamo darbu apjomu, kā arī izplānot un realizēt to precīzi laikā vai pat ātrāk.

Ivo Brālēna vadībā sešarpus mēnešos uzcēla Baltijas valstīs modernāko veterināro klīniku Jelgavā. Vietā, kurā paredzēts ārstēt gan lielus, gan vidējus, gan mazus dzīvniekus, katra «palāta» jeb pēcoperācijas novietne bija jāizbūvē atbilstoši nākamā pacienta izmēriem. Lai pārliecinātos, ka nebūs nekādu problēmu, jau būvniecības procesā tika organizēta atsevišķu dzīvnieku novietņu pārbaude ar īstiem dzīvniekiem. Bija jāņem vērā, ka katrai konstrukcijai jābūt īpaši stiprai, izturīgai, jāievēro visas sanitārās prasības, kādas tiek izvirzītas klīnikai.

Pēc tam Ivo Brālēna vadībā tika uzsākti Rīgas Tehniskās universitātes jaunās Enerģētikas un elektronikas fakultātes korpusa būvdarbi Ķīpsalā. Kad objektu nodeva, universitāte nebija iepirkusi mēbeles, jo neticēja, ka korpusu nodos laikā.

Ivo bija projektu vadītājs arī AS „Liepājas metalurgs” metāla lietuves ceha rekonstrukcijai. Jaunās tēraudlietuves tehnoloģiskais aprīkojums bija jāiebūvē vecajā kausēšanas cehā. Celtnieki strādāja, darbojoties vecajām kausēšanas krāsnīm. Grafiks paredzēja, ka jebkuri būvdarbi jāaptur pāris reižu dienā, kad uz cehu devās vilciens ar metāllūžņiem. Šā objekta būvniecība tika veikta, paralēli izstrādājot projekta risinājumus. Lai esošajā cehā samontētu jaunās iekārtas un konstrukcijas, ierobežotas piekļuves dēļ projekta vadītājam ļoti precīzi un pareizā secībā bijā jāorganizē un jāplāno darbu izpilde. Pasūtītājs dažādus tehnoloģiskos rasējumus piegādāja ar kavēšanos, darbu gaitā notika jau pieņemtu risinājumu maiņa. Tomēr būvdarbi tika paveikti labā kvalitātē un līgumā paredzētajā termiņā. Liepājā Ivo Brālēns vadīja arī LSEZ” Elme Messer Metalurgs skābekļa rūpnīca” pirmās kārtas būvniecību.

SIA „Merks” pieteica Ivo Brālēnu konkursa „Gada inženieris 2013” balvai „Būvindustrijas gada balva”. Kolēģi rakstīja, ka Ivo piemīt spēja organizēt un mobilizēt objekta komandu. Lieliska vadītāja īpašība, ka viņa prombūtnes laikā objekts «neapstājas». Profesionāļi – 30 cilvēku žūrija – novērtēja Ivo, un viņš kļuva par laureātu. Ivo Brālēns atkal ir Liepājā un būvē koncertzāli „Lielais dzintars”.

Vai nav pārlieku sarežģīti strādāt, ja koncertzāles celtniecības laikā nepārtraukti esat kā uz delnas: jums seko žurnālisti, prese un televīzija, būvlaukumā ir on-line kameras, «skatlogs» caur režģi vietējiem iedzīvotājiem? Tas viss bija arī pirms Zolitūdes traģēdijas, bet vai pēc tās jutāt vēl lielāku uzmanību?

Ar to, ka būs pastiprināta uzmanība, rēķinājāmies uzreiz, jo Liepājai tas ir nebijis projekts. Tagad viss mazliet pieklusis, jo cilvēki ir apraduši, ka pilsētas centrā kaut kas top. Pēc Zolitūdes traģēdijas jutām tikai tik daudz, ka būvvalde pastiprināti pārskatīja objektus.

Tu iedziļinies projektā jau tā tapšanas laikā, bet daudzi uzskata, ka visu izdara pēc projekta, lai viņiem liek mieru. Citi saka, ka projekti ir ārkārtīgi zemas kvalitātes. Vai tas nozīmē, ka jūsējie projektētājiem norāda, ja nepieciešamas izmaiņas, jo piedāvātais risinājums nav drošs vai kvalitatīvs?

Lūk, piemērs. Kādā objektā stiklotās fasādes veido ļoti lielu apjomu no ēkas kopējā budžeta. Celtnieks organizē konkursu, atrod stikla ražotāju, bet ražotājs saka, ka projekta aprēķini nav pareizi, jo viņš tos ir pārbaudījis. Ko varam darīt? Uztaisīt, kā domā projektētājs? Bet tad nevaram uzņemties garantijas saistības, jo kļūda ir projektā. Jebkurš projektētājs ir ieguldījis laiku, enerģiju, domas, un nevienam nepatīk, ka viņam tiek norādīts uz «viņa auklējuma» kļūdām. Ļoti daudz laika un enerģijas tiek patērēts, lai pārliecinātu projekta autorus, ka viņi ir kļūdījušies. Cilvēciskais faktors parasti nostrādā tā: kad projektētājam norāda uz kļūdu, viņš apvainojas. «Jūs neko nesaprotat, jūs esat celtnieki!»

Kā celtnieks satiek ar arhitektu un arhitekti ar celtniekiem?

Arhitekts ir projekta autors. Ja celtnieks norāda kļūdiņu, tad arhitekts to uztver personīgi. Arhitektam jātiek tam pāri un norādi nevajag uztvert kā pārmetumu un arī otrādi, ja Arhitekts norāda celtniekam. Tā ir tikai fakta konstatācija, un šeit svarīgi pacelties pāri emocijām, subjektīvismam.

Bet kā to atrisināt?

Vidū ir pasūtītājs. Ja viņam nav naudas, tad domājam, lai «vilks paēdis un kaza dzīva». Šajā brīdī sākas galvassāpes projekta vadītājam. Jāizlaipo starp projektētāju un potenciālo ražotāju, jo mērķis jau ir viens – realizēt pasūtītāja ieceri, lai produkts būtu kvalitatīvs ne tikai mēnesi, gadu, bet arī pēc 15–20 gadiem.

Kā izdodas saglabāt labas attiecības?

Noteikti svarīga ir atklātība. To sajutīs. Pārsvarā jau visiem ir iedomas, ka celtnieks kaut ko ekonomē un slēpj. Jāpārliecina visi, ka esam vienā komandā, kuras mērķis ir realizēt uzdevumu – pasūtītāja ieceri un prasības. Zinu kompānijas, kurās projekta vadītāji strādā pēc projekta un saka: es neko citu nezinu, jo tas ir prasīts no mums, slēdzot līgumu par būvdarbu vai projektēšanas darbu veikšanu. Kad pēc tam stāsta, ka varēja būt labāk, kļūstu īgns, jo katram cilvēkam jābūt apziņai par labi padarītu darbu. Tu taču cel, lai tā ēka stāvētu ne tikai vienu dienu. Būvēs, ko ceļ ilgāku laiku, līdz sīkumiem nav iespējams izstāvēt klāt. Taču jāievēro pamatprincipi: stabilitāte, drošība, energoefektivitāte.

Kā tu uztver ēku vai būvi – kā ārsts cilvēku, ka tas ir pacients, nevis Pēteris vai Mārtiņš, vai arī tev katra ēka tomēr ir konkrēta: birojs, dzīvojamā māja, rūpnīca?

Katru ēku uztveru kā izaicinājumu. Man pilnīgi vienalga, kāda ir ēkas funkcija. Katrā ēkā ir kaut kāds knifiņš. Izaicinājums bija bankas, jo tajās ir īpašas sistēmas cilvēku komfortam un ēkas drošībai. Tāpat ēkas zinātniskiem mērķiem, piemēram, veterināro klīniku, kurā strādājām ar cilvēkiem no zinātnes vides. Brīžiem nesapratu, ko viņi runā, turklāt tik emocionāli. Bet viņi centās savu domu pateikt tā, lai es saprastu. Katrā ēkā meklēju odziņu, kas mani «parauj». Ja to neatrodu, uzceļu un pēc gada aizmirstu, man tā ēka nepaliek atmiņā.

Saskarsmē ar klientu esmu kā pagarinājums arhitekta rokai, un man jāņem vērā klienta vēlmes. Ja atrodu ar klientu kontaktu, ja viņš ir ieinteresējies, ja izdevies strādāt tā, lai klients būtu apmierināts, rezultāts ir.

Vai projektu vadītājam, gluži kā labam šoferim, vajadzīga tā trešā acs jeb īpašā maņa?

Tas būs mans subjektīvais viedoklis, bet būves projekta vadītājs nevar būt jaunāks par 30 gadiem. Protams, ir arī izņēmumi, bet ļoti reti esmu tādus sastapis, tie ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Ir jābūt tai sestajai maņai, jāsajūt, ka ir kaut kas blakus, ka tas var ietekmēt procesa gaitu. To nevar bez pieredzes. Protams, kompānijās, kas specializējušās uz kādu darbu veikšanu, ir citādi, tur pietiek jau ar trīs līdz piecu gadu pieredzi, lai varētu būt projekta vadītājs.

Ko iesākt, ja firmām ir objekts pēc objekta, tāpēc ieliek divdesmitpiecgadīgu par projekta vadītāju?

Tad ir jābūt kādam, kas tomēr viņu kontrolē, pabīda. Jaunieši ir superīgi, viņi ir centīgi un gatavi strādāt dienu un nakti. Bet uzņēmumam ir izdevīgi norādīt, ka konkrēto lietu/procesu var paveikt nevis ar desmit soļiem, bet gan četriem. Vajag kādu vairāk pieredzējušu, kas pabiksta un parāda, bet atļauj jaunietim pastāvīgi pieņemt lēmumus, ļaut strādāt, sajust, ka viņš ir atbildīgs. No tā pieredzējušā ir atkarīgs, vai nenositīs jaunietim pašapliecināšanās vēlmi. Vajag panākt rezultātu, bet tajā pašā laikā virzīt jauniešus uz priekšu, lai viņiem paliek vēlme pašrealizēties. Brīžiem emocijas sit augstu vilni, jo jauniešus apreibina vara. Ir tādi, kuri netiek tam pāri. Sakāpj galvā, un tad jau cietējs ir darba devējs, jo citi vairs nevēlas kopīgus projektus ar kompāniju.

Kas jaunietim var palīdzēt?

Tas atkarīgs no tā, kāda firmā ir struktūra. Vidējās un mazās firmās projektu vadītāji ir noskrējušies kā suņi. Viņam ir pieci objekti, cilvēku resursu nav, viņš dara savu darbu līdz brīdim, kamēr «sadeg». Kad viss piegriežas, vairs nav vēlmes pašapliecināties, sāk gaidīt, ka kāds viņa vietā paveiks uzticētos pienākumus, pieņems lēmumus. Visas kompānijās, kurās esmu strādājis, ir bijušas salīdzinoši lielas Latvijas mērogam, un tajās ir noteikta atbildība katram darbiniekam, kas, protams, tiek koordinētas no kāda puses, bet tas prasa lielus cilvēkresursus.

Tev ir bijis tā, ka piegriežas?

Jā. Tas bija pirms gadiem piecpadsmit. Vienpadsmitos vakarā sēdēju viens pats objektā un bezspēcībā gandrīz vai raudāju. Zināju, ka nākamajā rītā dabūšu pa galvu, jo biju darbu vadītājs, bet konkrētais uzdevums nebija paveikts – cilvēki vienkārši izdomāja neatnākt uz darbu, pazuda, lai parādītos nākamajā dienā. Esmu vainīgs, ka cilvēki nav atnākuši uz darbu savu iegribu/ambīciju dēļ. Tā ir tāda bezspēcības sajūta. Tu vari teikt, ko gribi, darbiniekiem, ne silts, ne auksts, bet būvē sākas termiņu kavējumu ķēdes reakcija, par kuru atbildīgs esmu es. Bezspēcības sajūta ir tā, kas brīžiem liek sabrukt, jo tu esi atkarīgs no citiem.

Kā nonāci būvlaukumā?

Vēl joprojām atceros, kā klases audzinātāja prasīja, lai visi uzraksta, par ko grib kļūt. Es gribēju būt tālbraucējs šoferis, jo tolaik man likās, ka tie ir griesti – būt tādam kā vecākie jaunieši pagalmā, kuri jau strādāja. Viņi var aiziet uz ballīti, viņiem ir meitenes. Tajā vasarā vecāki gluži vai lika iesniegt dokumentus Latvijas Lauksaimniecības universitātē, lai stājos ekonomistos. Paliku aiz svītras. Sēdēju dzelzceļa stacijā. Pienāca draugs no Valmieras un teica, lai stājos celtniekos, jo tur neesot konkursa. Tā arī izdarīju.

Mācīties ir viens, bet pēc tam var nepatikt tas, ko dari.

Kamēr mācījos, celtniecība nepatika. Tā sāka iepatikties, kad pabeidzu augstskolu. Pirmais darbs bija kādā būvmateriālu veikalā par prečzini. Gada laikā redzēju, ka nāk celtnieki, redzēju, kādi viņi ir, un sāku domāt, kāpēc pats tāds nevarētu būt. Ja jau esmu mācījies, kāpēc strādāju veikalā, nevis celtniecībā? Tad satiku kursabiedru, kurš teica, ka viņa firma meklē darbu vadītāju. Sanāca tāda kā apstākļu sagadīšanās.

Vienmēr jau ir kaut kādi brīži, kas piedāvā izvēles iespējas.

Katram ir izvēles iespējas. Man sakrita laiks un vieta ar maniem pārdomu brīžiem. Ja man būtu jāuzraksta CV, pat nezinātu kā jāraksta. Viss ir noticis pats no sevis, jo neesmu startējis nevienā personāla atlases konkursā. Tagad skatoties citu CV, pieredze atļauj saprast, vai cilvēks ir lietaskoks vai nav.

Kā var pateikt, ka cilvēks būs vai nebūs celtnieks?

Viens ir tas, kā cilvēks raksta. Nevajag kodolīgi, bet nevajag arī izvērsti. To ko cilvēks domā, viņš liek uz papīra. Visur māca, ka CV nav jāizplūst. Viņš var iet tirgošanā strādāt, bet celtniecībā, vispirms ir jāiegūst praksi, tad var ar klientiem strādāt, jo tev ir jāprot viņus pārliecināt par savu izvēli, kā arī jāsaprot, ka klients nav muļķis, ir jārunā kā līdzīgam ar līdzīgu. Man savulaik viens vecāks darbu vadītājs teica: «Paēd trīs gadus dubļus būvē, tad varēsi būvniecībā nostāties uz kājām, sapratīsi kas ir būvniecība.» Tā ir tā prakse, kas jāiziet.

Kā tu skaties uz meitenēm, kas grib būvlaukumā dubļus brist?

Es nešķiroju meitenes vai zēni, mani interesē cilvēks. Man nav stereotipu par meitenēm uz būves. Viņas bieži vien ir emocionālākas, bet viņas ātrāk aizmirst aizvainojumus.

Kādi cilvēki būvlaukumam vairāk piestāv, klusētāji vai runātāji?

Atkarīgs no tā, kurā vietā esi. Runātīgākam jābūt, kad sapulcē jāizstāsta tas, ko domā, ja jāpārliecina otrs cilvēks, bet bez liekvārdības. Ja būtiski ir tehniski jautājumi, tad nevar klusēt, jo klusēšanu nepareizi var iztulkot/saprast, un tam sekas var būt neprognozējamas.

Tevi bieži pārliecina vai tu ar argumentiem pārliecini?

Katru dienu. Tā ir darba specifika.

Ko darītu, ja tu nebūtu celtnieks?

Zinu tikai to, ka nevarētu būt tirgotājs. Nespētu iet pie cilvēkiem un pārliecināt, cik esmu labs un mana prece ir izcila. Es varētu būt jebkas cits, ne tirgotājs.

Tu esi tiešs un skarbs?

Domāju, ka jā. Bieži bijis, ka kompānijas, uzzinot, ka būšu projekta vadītājs, negrib tajā objektā strādāt. Ir, protams, arī pretēji, jo, ja esmu pateicis, ka to izdarīšu, atbildu par saviem vārdiem. Tas man ir svarīgākais. Mani ir mēģinājuši pārvilināt uz citām kompānijām (domāju, ka tā notiek ar jebkuru apzinīgu sava darba veicēju jebkurā jomā), bet, lai pieņemtu šādu lēmumu, skatos, cik liela ir mana rīcības brīvība, vai spēšu atbildēt par saviem vārdiem un darbiem. Ja par to neesmu pārliecināts, nemaz neizskatu piedāvājumu.

Tev patīk uzņemties atbildību, bet citi saka: «Daru, kā priekšnieks teica.» Tā ir vieglāk.

Tādus cilvēkus uzskatu par vājiem. Saskarsmē ar viņiem tu saproti, ka vēlamais rezultāts tiks panākts ar nokavēšanos, jo tev pretī ir starpnieks – «salauztais telefons», kurš sarunas saturu bieži nodod sakropļotu, kam sekas ir lieki sarežģījumi, nesaprašanās.

Tu mēdz norauties objektā?

Ir gadījies. Diezgan bieži tu tiec kā tagad populāri teikt „uzmests”, tā ir realitāte. Tev cilvēks smaida, paspiež roku, bet pēc divām dienām viņš pārdomā.

Tev ir būtiski, ka viss tiek uzrakstīts uz papīra, vai arī svarīgāks ir dotais vārds?

Parasti svarīgāks ir cilvēks un noruna. Ir jāuzticas, bez tās varētu sajukt prātā. Ja otrs cilvēks to tā neuztver, pāreju uz papīra formātu. Ir daudzi cilvēki, kas ar mani strādā, paļaujoties uz godavārdu. Viņi zina – ja esmu pateicis jā, tad saistības/solījumi no manas puses tiks izpildīti, viss notiks. Gadās, ka nav laika pareizi sakārtot visus papīrus, bet būve jāsāk. Daļa sāk iepirkt materiālus un pasūtīt. Bet ir otra galējība – nekaunīgi cilvēki, kuri vēlas tevi izmantot.

Daudz tādu?

Puse.

Visu dienu staigā nokaitināts?

Tā gadās.

Ir gadījies, - ienāk Brālēns un visi „pa kaktiem”?

Ir gadījies, bet tie cilvēki zina, ko ir darījuši. Es neciešu nekaunību un to, ka cilvēks melo tev acīs. Ja viņš pirms trim dienām ir kaut ko apsolījis izdarīt un saka, ka neko nav teicis, tas man nepatīk.

Par tevi saka: tur, kur ir Brālēns, būvē ātri un termiņā. Vai tiešām viss ir laikā?

Šajā kompānijā jā. Deviņdesmito gadu sākumā nokavēju vienu objektu, un tā man bija mācība uz visu mūžu.

Tu seko līdzi tam, kas tiek būvēts Latvijā? Kādi tev pašlaik šķiet interesantākie objekti?

Rīgas ostas padziļināšana, termināļi, Ventspils šķidro kristālu displeju rūpnīca. Interesanti ir infrastruktūras objekti: dzelzceļš, ostas, kur vēl daudz jāstrādā, jo pēc neatkarības Latvijā šo jomu attīstība krietni atpalika.

Kurā vietā Latvijā veiksmīgāk notiek attīstība?

Rīgā, jo te ir 80 procentu no visa būvniecības apjoma. Te ir veselīga konkurence. Lai iegūtu objektu, cilvēks ir spiests attīstīties. Viņam jāapgūst jauni materiāli, jauni risinājumi, viņam jāseko līdzi visam būvniecībā notiekošajam.

Kādus objektus Latvijā gribētu celt?

Man neinteresē, vai objekts ir liels vai mazs. Galvenais, lai būtu izaicinājums. Koncertzālē izaicinājums ir skatuves aprīkojums, bankām – drošība, cilvēku komforts un tā tālāk. „DNB Nord” bankas vienpadsmitā stāva konsole bija izaicinājums. Pirms tam bija „Skanstes virsotnes”, kur izaicinājums bija augstums.

Tagad konkursos liek rakstīt pieredzi, ko kompānijas ir cēlušas. Ja kompānija nevar vinnēt objektu, ja nekas tāds nav darīts, kā lai tiek pie šī izaicinājuma?

Bez valsts pasūtījumiem ir arī privātie pasūtījumi. Privātajiem pasūtītājiem varbūt nav tik apjomīgi objekti, bet tie ir interesanti. Lai jaunie tiktu klāt dažkārt tiešām gadās sarežģījumi. Man vienā projektā neapstiprināja darbu vadītāju. Viņš neizturēja kvalifikāciju, kaut gan bija realizējis līdzīgu, pat apjomu ziņā lielāku objektu. Formāls iemesls – būvprakses sertifikātu ieguvis trīs mēnešus pēc objekta uzsākšanas, tātad nav būvdarbu vadītāja saistību raksta, lai gan visā būvniecības izpilddokumentācijā viņš bija apliecinājis, ka vadījis šo objektu, pēc būvprakses sertifikāta saņemšanas. Tas bija 2006. gadā. Viņš bija objektā no A līdz Z, bet saistību raksta viņam nav. Kvalifikāciju viņš ir ieguvis, bet pierādīt, ka viņš tur ir bijis, nevar. Tas, ka viņš ir darba žurnālā un aktos parakstījies, neskaitās. Tas ir absurds. Runājam par cilvēku kvalifikāciju, bet kādus absurdus papīrus reizēm prasa konkursu rīkotāji vai pēdējā laikā objektu finansētāji. Tad jaunajiem censoņiem tiešām reizēm nolaižas rokas.

Kura pilsēta tev liekas ar īpašu garšu no arhitektūras vai būvniecības viedokļa?

Londona. Tur iekšā ir dinamiskums. Arī Maskava. Viss notiek ātri. Ceļ lielus un interesantus projektus. Viņi izmanto visu jaunāko, pēdējās iegūtās zināšanas un tehnoloģijas, kas skar būvniecību. Ja ej garām un saproti, ko viņi dara, tad ir prieks – neesmu atpalicis. Mēs Latvijā deviņdesmitajos gados nomainījām padomju sistēmu uz visu jaunāko. Spānijā, piemēram, vēl joprojām strādā ar 20 gadīgām sastatnēm un veidņiem, ļoti daudz roku darbu. Mēs paņēmām visu jaunāko, modernāko, bet pēc tam neko vairāk, bet viņi attīstās.

Bet būvniecībā jau jaunumus var sagaidīt labi ja pēc pāris gadiem, varbūt pat retāk.

Krīze iegrieza tieši tehnoloģiju, procesu attīstībai, lai gudrāk strādātu. Pašlaik esam 2005., 2006. gada līmenī. Visi ieveda, iepazīstināja mūs ar jauniem un interesantiem materiāliem mūsu tirgū. Tagad tā nav. Tirgus ir sadalījies, strādā personīgais faktors. Gan jau kaut kur ir, bet kopumā nav nākušas jaunas tehnoloģijas. Daudz arhitektu idejas un projekti nerealizējās, jo bija dārgi. Es šoreiz nerunāju par zaļajām tehnoloģijām, pie tām objektu īpašniekiem/attīstītājiem vēl jāpierod, jāuzticas.

Tev viegli uzticēties savējiem, kas no rīta līdz vakaram ir objektā?

Ir jāuzticas, savādāk prātā sajuktu, jo tu nevari visur būt klāt, visu pārbaudīt… jo darbība uz būves jau neapstājas.

Kādos brīžos pārbaudi?

Man piemīt tāds netikums kā pīpēšana. Kad gribas atpūsties, „pārslēgt smadzenes”, tad, pīpējot izeju pa būvi un apskatu, kas notiek, tad nokontrolēju, kas notiek būvē, aprunājos ar strādniekiem …jo viņi jau ir pirmie, kas sajūt, ka kaut kas nav labi izdarīts, vai radusies kāda ķļūda.

Kāds ir vērtīgs inženieris būvniecībā?

Tehnisks cilvēks, kurš orientējas savos jomā, tāds, kurš nebaidās pieņemt lēmumus un atbild par saviem vārdiem.

Kā tu relaksējies ārpus darba?

Alkohola lietošanu pēdējos piecus līdz septiņus gadus esmu minimizējis, pirms tam tas bija vieglākais veids, kā piektdienas vakarā «atlaist bremzes». Laikam esmu kļuvis vecs. Vairāk interesē kaut kur aizbraukt labā cilvēku kompānijā. Redzēt kaut ko citu, kas ļauj nedomāt par ikdienu.

Ja tev piedāvātu apmaiņā pret pateicības vārdiem, tu kaimiņam zālīti nopļautu?

Jā. Ja tas nebūtu ar akmeņiem pilns lauks, tad jā.

Kas ir labākais, kas tavā dzīvē ir noticis?

Man brālis bija apmaldījies dzīves krustcelēs, un es viņu izvilku ārā.

Tev ir būtiski, ko par tevi domā?

Es varu pieņemt lēmumus savu iespēju robežās, bet tie dažkārt ir pretrunā ar vairākuma cilvēku domām. Esmu spiests būt hameleons. Bet tas ko domā cilvēki par mani? Man svarīgs ir manas ģimenes un draugu viedoklis.

Ja būtu jādodas uz kādu no TV šoviem, uz kuru tu ietu?

Ne uz vienu. Komfortablāk jūtos kā pelēkais kardināls, nevis publiskā seja.

Ja nebūtu izdomāts pulkstenis, tev tas traucētu dzīvē?

Nē.

Kā tu uzturi savu veselību?

Reizi gadā braucu slēpot ārpus Latvijas. Vasarā braucu ar riteni. Agrāk spēlēju skvošu un futbolu, bet tad sastiepu kāju un tā arī neatsāku.

Tev patīk, ka tevi uzslavē?

Ne tik daudz, ka uzslavē, bet ka novērtē. Taču esmu saskāries ar cilvēkiem, kuriem vajadzīga uzslava. Agrāk domāju tā: ja tevi nelamā, tad esi labs, bet tagad esmu sācis uzslavēt, tādējādi cenšoties motivēt.

Jauniešiem būvlaukumā pasaki kaut ko labu?

Jā. Kaut kur lasīju, ka 20–30 gadus vecus jauniešus interesē vara, rīcības spēja. Viņiem nav tik svarīgi, kur viņi strādā. Viņiem ir svarīgs komforts. Viņi var klausīties mūziku darba laikā. Viņi nestrādās ilgas stundas, ja nesajutīs stimulu. Jaunieši nav uz savas ādas izbaudījuši, ka, arī būdams ļoti labs, tu vari būt bezdarbnieks. Ir, protams, izņēmumi, bet pārsvarā piecos sešos, viņi dodas mājās.

Taču izsitas tie, kas pamatīgi strādā un vēl septiņos un astoņos vakarā ir būvlaukumā, jo viņiem ir gribēšana. Svarīgas ir ambīcijas. Tām ir jābūt, bet jānošķir egoisms no ambīcijām. Visi nevar būt projektu vadītāji. Esmu sastapis gudrus cilvēkus, bet viņiem patīk strādāt ar rokām, viņiem patīk, ka viņus bīda. Un ir cilvēki vadītāji, viņi veido kompānijas, dod darbu. Tādi cilvēki ir jāsaudzē, jo viņi labā nozīmē ir ambiciozi, ideju ģeneratori.

Kur tu sevi redzi pēc 10 vai 20 gadiem? Būsi direktors?

Par firmas direktoru man ir piedāvāts būt, taču nevaru sevi iedomāties tādā vietā, vismaz pagaidām, jo vēl nav apnicis staigāt pa būvi, vērot, kā tā top. Kad apniks, meklēšu ko citu. Varbūt apniks tad, kad beigsies izaicinājumi.

Vai jūti, ar kuru cilvēku kā ir jārunā?

Sanāk kļūdīties. Kādreiz domāju, ka ar skaļāku vārdu pateikšanu vai uzbļaušanu panākšu savu, bet tad tu tikai noskaņo cilvēku pret sevi. Ja viņš ir vainīgs, viņam jāsaņem sods, bet viņam ir jāsaprot, kāpēc viņš tiek sodīts, un tu to vari izstāstīt. Neteikšu, ka esmu mainījies un visu cenšos izrunāt, bet mēģinu pateikt, lai cilvēks saprot, kur ir viņa vaina.

Vai dažāda līmeņa vadītāji objektā mēdz būt cits uz citu greizsirdīgi?

Jā, ja vienam liekas, kas viņš dara visu, bet pārējie neko. Ir jāizrunājas. Ja cilvēks pretī sēž un māj ar galvu, varbūt viņš, kādu jautājumu risinot, jau «uzkāries». Cilvēkiem jāuzticas, jāpasaka, ka jūties slikti. Komandas vadītājam ir jāatbrīvo cilvēki, lai viņi var pateikt, ko domā. Ja tu tikai kliegsi un rūksi, viņi neko neteiks, noliks atlūgumu uz galda un aizies.

Kas tev ir problēma?

Es diezgan personīgi uztveru visus objektus. Problēma man ir termiņi un kvalitāte. Gribas, lai pasaka, ka šis objekts ir labs, un es esmu izdarījis visu pēc labākās apziņas, klients apmierināts.

Tu mēdz norauties objektā?

Ir gadījies. Diezgan bieži tu tiec kā tagad populāri teikt „uzmests”, tā ir realitāte. Tev cilvēks smaida, paspiež roku, bet pēc divām dienām viņš pārdomā.

Kas ir tava vājība? Auto, pīpēšana?

Pīpēšana ir netikums.

Zinu vienu vīru, kuram lāga dzīvokļa nav, bet jābūt pēdējā izlaiduma lielai mašīnai.

Tā ir galējība. Cilvēkam ir kompleksi. Iegādāties mašīnu vajag tad, kad nevis tu to vari uzturēt, bet kad tu tās nopirkšanu nejūti kabatā. Kad tev ir 100 tūkstoši un tu nopērc mašīnu par 10, nevis par 95 tūkstošiem un pēc tam trīs mēnešus domā, kā to uzturēt, kamēr sakrāj naudu servisa apmeklējumam.

Tev kompleksi nav bijuši?

Man ir, es gan neteikšu, kādi, taču ir.

Tev ir kādi kuriozi ar savu uzvārdu bijuši?

Brīžiem mani par māsīcu sauc. No Grieķijas sūtītu paciņu saņēmu, kur bija rakstīts Ivo Cousin.

Tev ir kādreiz gribējies izmantot varu, ka tagad, lūk, ieriebšu?

Līdz kādiem 30 gadiem šad tad bija tādas domas, taču tagad kaut kas mainījās.

Cilvēks pats mainās, vai viņu apstākļi maina? Kas tev ir palīdzējis mainīties?

Mainīties man ir palīdzējuši apkārtējie cilvēki: draugi, kolēģi. Paldies jāsaka pirmajam darba devējam, kas mani iebīdīja sliedēs, ko dēvē par celtniecību.

Celtniecībā tikai skarbie var izturēt?

Jaunībā jā. Līdz 30 gadiem, redzot tavas vājās vietas, kuras reizēm ir vienkārši nezināšanas vai pieredzes trūkuma dēļ, tās mēģinās izmantot. Tas nāk ar laiku. Dievs, dod veiksmi tām kompānijām, kurās projektu vadītājs ir jaunietis! Pretī sēž 25 gadus vecs jaunietis, kas gudri stāsta, kas ir kas, tu viņam uzdod trīs vai četrus kontroljautājumus un saproti, ka viņš neorientējas. Pazūd viss respekts. Tā ir pieredze. Ir kaut kas jāzina, lai iegūtu veco buku uzticību.

Vai celtniekiem vajag balvas, arī tiem skarbajiem?

Tās cilvēkus stimulē. Tiem, kas tās ieguvuši, ir stimuls noturēties tajā līmenī, bet tiem, kuriem tās nav, stimuls uz to tiekties.

 

Mārīte Šperberga

Žurnāls „Būvinženieris” Nr.36

Sarmītes Livdānes foto