Šogad izskanēja AS Valmieras stikla šķiedra 50. simfonija. Teju 49 gadus šo simfoniju rūpnīcā spēlējis arī pašreizējais prezidents Andris Oskars Brutāns. Sāka kā atslēdznieks, bet karjera rūpnīcā veidojās, pateicoties lielajai interesei par jaunumiem un nepārtrauktajai vēlmei izzināt, izmēģināt. Pēdējo desmit gadu laikā uzņēmumā investēti vairāk nekā 70 miljoni latu – gandrīz visi no tiem ieguldīti tehnoloģiskās inovācijās vai veiksmīgos inženiertehniskajos uzlabojumos un risinājumos. Stikla šķiedra ir visur: elektronikā, būvniecībā, mašīnbūvē, medicīnā, aviācijā un kosmosā. Tad jau sanāk, ka arī Brutāns ir visur, jo viņš joprojām pārzina ražošanas procesu. Būvmateriālu ražotāju asociācija viņu pieteica konkursam Būvindustrijas gada balva 2013, un Brutāns kļuva par laureātu kategorijā Mūža ieguldījums būvindustrijā.

Ja ārkārtas situācijā no rūpnīcas varētu iznest tikai vienu lietu, ko jūs ņemtu?

Rūpnīca tik liela (domā). Ņemtu datoru. Tur ir visas mūsu tehnoloģijas. Viss, kā no 90. gadu otrās puses soli pa solim esam attīstījušies. Tas laiks prasīja daudz: materiālus, nervus, naudu. Tagad esam pasaules līmenī.

Tehnoloģijas ir rūpnīcas sirds?

Stelles jau katrs var nopirkt, bet ne katrs var aust. Krieviem ir labs teiciens: velns sēž sīkumos. Stikla šķiedra ir ļoti jutīgs materiāls. Diegu pārraut grūti, bet paberz, un tas būs pušu. Tūkstošiem sīkumu jāzina, lai ražotu.

Jūsu laikā mehāniskās, automātiskās un citas tehnoloģijas piedzīvojušas būtiskas izmaiņas. Kura rūpnīcā bija vislielākā revolūcija?

Man vienmēr patikušas jaunas lietas. Ciparu vadības un plazmas uzputināšanas tehnoloģija bija retums, tās ieviesu, būdams galvenais mehāniķis. Tagad, notiekot nepārtrauktai attīstībai, nevar nosaukt kādu vienu. Pēdējais lielais gandarījums – trešā stikla šķiedras vienstadijas kausēšanas krāsns. Nepārtrauktā attīstības procesā esam kopš 90. gadu otrās puses. Sākām lēnām. Kopš 2001. gada esam kļuvuši straujāki. Nomainījām stikla šķiedras iegūšanas divstadiju metodi. Kādreiz kausēja lodītes, tagad taisām maisījumu šihtu un kausējam, un izvelkam stikla šķiedru bez lodīšu starpstadijas.

Vai rūpnīcas tehnoloģiju attīstība jāprognozē tāpat kā informācijas tehnoloģijas?

Nē, tik strauji ne (smejas). Taču attīstība notiek nepārtraukti. Ir jaunumu saraksts no kādiem 60 pasākumiem. Kāpēc tik gari? Strādājam ar izejmateriālu piegādātājiem. Vajag arvien lētākus un kvalitatīvākus izejmateriālus, lai kausēšanas procesā izmantotu mazāk enerģiju. Stikla šķiedras izvilkšana ir vesela zinātne. Katrā no tehnoloģiskajām pārejām nepārtraukti jāattīstās. Mums ir daudz produktu, plašs sortiments dažādām mašīnbūves nozarēm, lauksaimniecībai, lidmašīnām, kuģiem. Kādā nozarē ir sliktāk, kādā labāk, tāpēc varam būt elastīgi. Tagad ir labi laiki aviobūvē. Nopirkām uzņēmumu Lielbritānijā, kas ir piegādātāji lidmašīnu Airbus ražotājiem. Tā ir stiprā puse. Mums ir paveicies ar akcionāriem. Viņi pēc lieluma ir vidusmēra uzņēmēji ar citu pieeju biznesam. Lielie īpašnieki ierasti specializējas uz mazu sortimentu, bet ar lielām jaudām un zemām izmaksām, līdz ar to darba vietu ir maz. Ja mums īpašnieks būtu kāds franču vai amerikāņu koncerns, te strādātu 250 cilvēki, nevis 900 un mēs ražotu piecus vai desmit produktus. Mums to ir 400.

Vai vāciešu izdaudzinātais pedantisms uz jums atstāj iespaidu?

Laikam jau (smejas.) Bet tas man nav radījis neērtības. Iepriekšējā dzīvē es esot bijis bibliotekārs. Man patīk, ka viss ir savā vietā un skaidrs.

Kāds meistars māceklim teicis: ja gaidīsi pārmaiņas, tās var arī nepienākt. Vai jūs paši radāt pārmaiņas?

Pārmaiņas noteic mūsu situācija. Salīdzinot ar pārējiem stikla šķiedras ražotājiem Rietumu pasaulē, kas attīstījās intensīvi, tirgus ekonomikā, mums padomju laikos bija liela distance gan tehnoloģijā, gan darba ražīgumā, gan kvalitātē. Tagad 96% mēs eksportējam. Jākonkurē ar Rietumu stikla šķiedras ražotājiem, tātad attīstības ātrumā mums vajadzēja izlīdzināties ar viņiem. Esam gandrīz to paveikuši. Tas prasīja ļoti daudz līdzekļu. Jāiegulda attīstībā un kvalitātē, jo energonesēji tagad ir dārgāki nekā Vācijā. Tur pārdodam aptuveni 43% no produktiem, bet sākumā mūs meta pa durvīm ārā. Mums nebija tāda produkta, kādu vajadzēja. Piemēram, šķiedras diegam jābūt ar konkrētām īpašībām, jāiztur slodze, tas nedrīkst pūkoties, jābūt astoņu kilogramu spolēm, bet mēs ar trim kilogramiem braukājām riņķī.

Vai jums personīgi ir kāds īpašs produkts?

Īpaša ir pagājušogad uzceltā speciālā stikla vannas krāsns. Līdz tam šo augstvērtīgo šķiedru ražojām no lodītēm. Vispirms gatavojām maisījumu, izkausējām stiklu, ieguvām lodīti, atdzesējām, vedām uz nākamo cehu, atkal kausējām, tērējām enerģiju un tikai tad ieguvām šķiedru. Enerģija dubultā un arī dārgmetāla patēriņš divreiz lielāks. Strādājot ar jauno metodi, darba ražīgums ir divreiz lielāks. Šis ir specifisks produkts, kuram temperatūras izturība ilglaicīgā iedarbībā ir 1050 grādu.

Jums joprojām ir interese pašam iedziļināties visos procesos?

Akciju sabiedrībai ir uzraudzības padome un valde. Valdē esam septiņi un sanākam sešas reizes gadā. Te, rūpnīcā, atrodamies trīs. Kolēģis, viceprezidents, ir atbildīgs par mārketinga un pārdošanas darbu, otrs – par finansēm. Man uzticēta ražošana, līdz ar to man viss ir jāzina. Nevarētu teikt, ka sīkumos, bet tik daudz, lai varētu izlemt. Man jāsaka gala vārds. Starpnieku nav. Mums nav ne ražošanas vadītāja, ne galvenā inženiera.

Vai jums strādnieku vieglāk saprast, ja pats esat bijis atslēdznieks?

Cilvēki mainās. Tie «ozoli», kas 50 gadus nostrādājuši, ir tikai trīs. Mums ir 900 darbinieku. Es neesmu liels diplomāts un saku to, ko domāju. Cenšos dabūt no cilvēka maksimumu. Vienu pārslogoju, jo zinu, ka viņš izdarīs precīzi un nebūs jāpārbauda. Ar katru cilvēku ir citādi. Bet tas, ka kādu pazīstu ilgāk, neko neizšķir. Mums ir skaidrs uzdevums: jāsaražo kvalitatīvs produkts ar pēc iespējas mazākām izmaksām.

Dzirdētas runas: ja tiek šķiedrā, tad ir mierīga dzīvošana, uz grunti nekas neaizies. Mums ir kolektīvais līgums ar arodbiedrību, kurā paredzēti dažādi pabalsti, arī veselības apdrošināšana. Rūpnīca piedāvā stabilitāti un tirgum atbilstošu atalgojumu.

Tātad ir pieprasījums pēc darba vietām jūsu uzņēmumā?

Izsludinājām konkursu uz vienu vietu transporta strādniekam. Pieteicās kādi 25–30 pretendenti.

Vai esat bijis krustcelēs, kad jāpieņem kāds uzņēmumam būtisks lēmums?

Daudz bijis problēmu. Stiklu kausējot, esam strādājuši arī uz avārijas robežas. Vienreiz pat stikls «izskrēja» ārā. Krāsnī bija caurumiņš. Ar trim ugunsdzēšanas šļūtenēm nevarēja nodzēst. Skaidrs, ka krāsnij bija pēdējās dienas, bet katra diena bija svarīga, lai tā darbotos. Pieņēmumu lēmumu, un izvilkām līdz maksimumam. Pēc tam, kad izlaidām stiklu, redzējām, ka krāsns bija tikpat kā nokorodējusi.

Vai esat nokļuvis nekontrolētā biznesa vidē?

Kausēšanas process ir energoietilpīgs. Elektrības cenas tiek celtas nepārtraukti, lielāko daļu cenas kāpuma veido obligātā iepirkuma komponente. Latvenergo katru mēnesi maksājam ap 500 tūkstošiem eiro. Šogad aptuveni 1,5 miljoni latu jāmaksā par obligātā iepirkuma komponenti. Tā ir nekontrolējama vide. Tos lēmumus pieņem citi. Visvairāk uztrauc, ka cilvēki nesaprot – ražošana neattīstīsies tikmēr, kamēr būs nekontrolējama vide. Paredzēts Latvijas industrializācijas plāns. Tas ir smieklīgi. Ir sasēdies vesels bars zēnu, kas gremdē ražošanu un industrializāciju. Katras valsts attīstības līmenis ir atkarīgs no ražošanas, tie ir nodokļi, tās ir darba vietas un tā tālāk. Enerģija ir pamats, nemaz nerunājot par gāzi. Eiropa dod naudu terminālim, bet te nevar vienoties, kur to būvēt. Lietuva un Igaunija neuzticas Latvijai, baidās, ka ielīdīs Gazprom un viss būs pa vecam. Latvijā nesaprot, ka jābeidz ampelēties un jāpārtrauc lobēt ekonomisko grupējumu intereses. Katru aprīli mums paziņo jauno komponentes cenu. Ražotāji ir nonākuši pie sliekšņa, kad vairs nevar un negrib maksāt. Tagad ir bezizeja. Ir zemes, kur enerģija ir daudzkārt lētāka, sākam lūkoties apkārt.

Vai jums ir arī kādi citi izaicinājumi?

Tas arī ir jauns izaicinājums. Liels gandarījums, ka nopirkām uzņēmumu Lielbritānijā, jo šī rūpnīca iepriekš bija mūsu klienti. Šis pirkums ļaus padziļināt mūsu produktu apstrādi, jo viņi ražo stikla šķiedras audumus arhitektūrai, kā arī produkciju avioindustrijai.

Vai jūs paši apmācāt strādniekus?

Ja pieņemam darbā, apmācām tepat uz vietas. Savulaik katrai lielai rūpnīcai bija sava arodskola. Mums arī – tepat pāri dzelzceļam. Kopš 1993. gada tā vairs negatavoja speciālistus. Mums kadru mainības nebija, darba vietu skaits samazinājās. Taču jauniņie kādam jāmāca. Šogad atjaunojām vienu grupu bijušajā arodskolā. Tur tiek apmācīti 17 tekstila pārstrādes speciālisti. Viņi būs spējīgi strādāt jebkur: Valmierā, Rīgā, Ogrē, Laumā vai pat mūsu uzņēmumā Anglijā. Mēs esam pilotprojektā par duālo izglītību. Pieci uzņēmumi ar duālo metodiku sagatavo šos jauniešus. Divas dienas skolā, trīs pie mums. Ja nav arodskolas izglītības un mācās tikai rūpnīcā pie darbgalda, viņiem nav dziļākas izpratnes par produktu, par tā vietu tirgū, par konkurējošiem produktiem, šķiedrām. Vajag ielikt pamatīgākas zināšanas.

Vieni saka: lai augtu un attīstītos, vajag izvirzīt lielus mērķus, citi apgalvo, ka tiem jābūt pakāpeniskiem. Kā jūs rīkojaties?

Ja uzreiz ir lieli mērķi, iešana uz tiem ir haotiska. Man vajag sakārtotību, kad labi saprotu katru nākamo soli, un tad mēs ejam uz priekšu. Vajag skaidri zināt visu, kas skar konkrēto produktu: kādas ir prasības, kādi ir konkurējošie produkti, firmas, un tad salikt mūsu zināšanas un tehnoloģiskās iespējas. Tad arī taisām stratēģiskās attīstības plānus.

Kā jūs kā cilvēku mainījusi rūpnīca?

Ja es uz sevi paskatītos no malas… Vispirms jau liela atbildības izajūta pret akcionāriem un darbiniekiem. Ir nākusi sapratne, kā jāstrādā ar cilvēkiem, esmu apguvis komunikācijas tehniku. Jāmāk sasniegt mērķi ar tiem cilvēkiem, kas tev ir. Varētu teikt, ka te esmu apguvis mērķtiecību.

Kas ir labs vadītājs?

Ir visādas teorijas. Jāmāk darbus organizēt tā, lai pašam nekas nav jādara. Bet es tomēr esmu pieradis, ka nedaudz saku priekšā. Esmu redzējis tādus vadītājus, kas saka: tev jāizdara, bet, kā tu to panāc, kā sities, peries, domā pats. Es domāju līdzi un iegrimstu detaļās. Tas nav pareizi. Varbūt tas ir tāpēc, ka man pašam bija jāmācās un daudz jāsaprot. Labs vadītājs ir tāds, kas māk maksimāli deleģēt saviem padotajiem un viņus motivē. Es tāds neesmu.

Nav par traku? Naktīs varat gulēt, ja par visu jādomā?

Kad pamostos, reizēm jādomā. Bet mana laime, ka ir ģimene un mazi bērni, un par viņiem arī jādomā. Pārāk maz laika ar viņiem iznāk pavadīt. Ap pieciem sešiem aizeju uzspēlēt tenisu un ap pusdeviņiem esmu mājās. Tad bērni nāk un rāda – tēti, tā un šitā, bet esmu noguris, tomēr saprotu, cik svarīgi ir runāt ar bērniem, un es piespiežu sevi viņus uzklausīt. Tas mani arī atslogo no ikdienas rūpēm.

Kas jums ir zemūdens pasaule?

Kad bija vairāk laika, ķēru foreles, staigāju pa upītēm. Mēs jau traki bijām, arī uz Krieviju braucām. Otra zemūdens pasaule, kas mani interesē, ir dienvidu zemēs. Nirstu un apbrīnoju, cik dažāda un raiba ir tā pasaule, pat apjaust nevar, cik tā ir bagāta.

Kas jums ir velti iztērēts laiks?

Tik maz brīvā laika, ka nemēģinu to pavadīt, neko nedarot. Sestdienas un svētdienas nevaru mierā nosēdēt. Man ir lauku māja. Pļauju un zāģēju, remontēju. Hobija līmenī interesē sports un politika. Ja visu dienu rāda, teiksim, olimpiskās spēles, es pie televizora nosēžu stundu un domāju – johaidī, kāpēc sēžu?! Veidojas iekšējs pārmetums. Ir jau interesanti, bet tik daudz darāmā.

Kādas jums ir bijušas nozīmīgākās dzīves mācības?

Pirmā mācība – neesmu pietiekami diplomātisks. Tas, ka daudz ko esmu pateicis tieši, man mēģināja atspēlēties. Tas tērē laiku. Tagad gan retāk.

Kurās «kurpēs» ir ērtāk – darbā, mājās, citur?

Es pat nevaru pateikt. It kā vislabākās «kurpes» tomēr ir nedēļu nogales laukos. Tur daba, klusums, putniņi čivina, nokļūstu citā vidē. Nedēļā esi tā nomalies, aizbrauc uz laukiem – no vienas puses mežs, no otras puses krūmi, izkāp no mašīnas it kā citā pasaulē, un tā vide relaksē.

Kuru senču gēns jūsos ir visstiprākais?

Vectēvs Oskars Priedītis pagājušā gadsimta sākumā bija fotogrāfs un pulksteņmeistars. Esmu no Gulbenes. Tur Volfu pils baronese vectēvam bija aizliegusi braukt pusdienlaikā ar savu motociklu. Viņš bijis pedantisks, mēģinājis ievērot veselīgu dzīvesveidu, būt akurāts. Arī man tas patīk, tāpat kā smalkā mehānika un ķimerēšanās ap sīkām lietām. Laukos esmu darbnīciņu uztaisījis. Varbūt tāpēc izvēlējos mācīties mehāniku. Tas no mammas puses. No tēva puses ir tāds pamatīgums. Man patīk, ka lietas ir savā vietā un viss ir kārtīgi izdarīts. Vectēvs bija zemnieks Gaujas malā starp Smilteni un Gulbeni, tēvs bija vetārsts. Viņš bija Latvijas laika students, pie viņa vēl padomju laikā korporācijas biedri, kas nebija izsūtīti, ciemos brauca. Tā bija pavisam cita vide.

Minējāt, ka iepriekšējā dzīvē bijāt bibliotekārs, bet, ja būtu nākamā dzīve un jums būtu iespēja pašam uzrakstīt jaunu scenāriju, kādu rakstītu?

Par agru devos prom no mājām. Pabeidzu pamatskolu un sāku mācīties Rīgas Industriālajā politehnikumā. Man bija 14 gadu. Pirmos divus gadus pie tantēm dzīvoju. Trešajā gadā uz kopmītnēm aizgāju, tad veidojās tāda bara padarīšana, ar to pavadošajām izdarībām. Tos gadus es būtu mainījis. Ja ir normāla ģimene, tik jaunus bērnus tomēr nevar laist prom no mājām.

Kas jūs varētu būt, ja būtu piedzimis citā valstī, nevis Latvijā?

Varētu būt ārsts vai skolotājs. Studiju laikos, kad draudzējos ar meiteni no Medicīnas institūta, radās interese. Taču tagad domāju – diezin vai? Ārstam ikdienā jāsaskaras ar cilvēku problēmām un nelaimēm, tāpēc, manuprāt, viņi ilgi nedzīvo. Visu laiku ir nevis priecīgā, bet problēmu vidē. Vēl varētu būt kaut kas saistībā ar mākslu, jo vecvectēvs skolotājs Jānis Priedītis ar vīru kori piedalījās pirmajos Dziesmu svētkos Dikļos, kas arī droši vien pa gēnu līniju būtu palīdzējis.

Valmieras stikla šķiedra ir rūpnīca, ar ko Latvijā lepojas. Tas ir labs panākums, ka jums izdevies noturēt šo vārdu. Taču maz zina, ar ko nodarbojaties.

Taisījām vienu filmu, kas ir stikla šķiedra, kā tā konkurē ar citām šķiedrām un ar ko ir labāka. Materiāli arī konkurē savā starpā – ir kokvilnas, oglekļa šķiedras un tā tālāk. Domāju, tā ir šo laiku īpatnība, cilvēki ieraujas sevī, padomju laikā izpaudās kolektīvisms, vairāk bija tāds kopējs gars. Tagad mazāk interesējas par to, kas apkārt notiek. Tā filma mums vēl jāpapildina, jāparāda, lai saprot, ko mēs īsti te darām, jo bieži mūs identificē ar krievu laika stikla vati – kad to paņēma rokās, pēc tam tās nedēļu niezēja.

Kas jums varētu būt liels izaicinājums nākotnē?

Jāņem vērā, ka man ir 68 gadi. Tēvs strādāja līdz 67 gadiem, tad aizgāja pensijā un nodzīvoja līdz 93 gadiem, bija sportists. Cilvēks ir radīts kustībai. Tas ir trakākais, kad paliec bez pienākuma, bez smadzeņu kustināšanas. Tēvs ar māti šad un tad sarunājās vāciski, lai trenētu atmiņu. Nedomāju, ka varēšu mierīgi sēdēt, skatīties televīziju un lasīt avīzi, jo tad cilvēks sabrūk. Ir jāstrādā un jākustina smadzenes. Neesmu no datoru paaudzes, bet centīšos labi apgūt jaunās tehnoloģijas. Desmitgadīgais dēls «airē» bez jebkādām pamācībām, viņam sanāk, es bez pamācībām nevaru. Tā ir pirmā lieta, ko apgūšu. Domāju, ka bez lielāka vai mazāka biznesiņa neiztikšu. Esmu par stingru iesēdējies. Vācijā mana līmeņa menedžeri jau 65 gadu vecumā tiek aizsūtīti pensijā.

Ko nākamajam gadam lūgtu trīs vēlēšanās zelta zivtiņai?

Pirmā – lai bērniņiem viss ir kārtībā! Otrā – lai visi iecerētie plāni realizētos bez lielām problēmām; lai rūpnīcā notiek viss, ko esam ieplānojuši! Trešā – lai Latvijai veicas! Nākamajā gadā ir parlamenta vēlēšanas. Lai tautas priekšstāvji saprastu, ka dzīves līmeni nekad nedabūs uz augšu bez ražošanas attīstības. Lai cilvēkus atvestu atpakaļ Latvijā, jo lielākā daļa jau citās zemēs tomēr nejūtas labi. Taču tas jādara nevis ar uzturēšanās atļaujām, bet ražošanas attīstību. Latvijā ir liels potenciāls. Mazos uzņēmumos ir daudz cilvēku ar superīgām idejām. Esam divu miljonu tauta, bet mums viss ir – sports un kultūra. Jā! Ģimene, darbs un valsts.

 

Mārīte Šperberga

Žurnāls „Būvinženieris” Nr.35

Foto: Mārīte Šperberga