Pamatīgums, veselīgas ambīcijas, cieņpilna attieksme pret darbu, prasme deleģēt, spēja pieņemt izsvērtus lēmumus un radīt patīkami motivētu darba gaisotni, ētiska un profesionāla attieksme gan pret būvi, gan pret komandu un vidi, drosmīga un radoša pieeja inovatīviem risinājumiem. Tā uz jautājumu, kas raksturīgs SIA RBSSKALS Būvvadība projektu vadītājam Igoram Šenbergam, atbildēja viņa kolēģi. Igors Šenbergs konkursā Būvindustrijas gada balva 2013 pirmais Latvijā ieguva titulu Gada jaunais inženieris.

Vai vienmēr un pie katra darba ķeroties esi tik azartisks?

Diemžēl, jā.

Kāpēc «diemžēl»?

Brīžiem tas prasa nenormālus resursus. Bet citādi es nemāku. Tas tāpēc, ka man nav vienalga. Ja runā par divu miljonu līgumu vai nepareizi nošpaktelētu sienu, tad tie abi ir līdzvērtīgi jautājumi, jo sienai jābūt kvalitatīvai un līgumam precīzam un pareizi noslēgtam.

Sāku kā palīgstrādnieks. Man bija 16 gadi. Vispirms raku tranšejas, tad slaucīju, pēc tam nesu reģipsi. Ar laiku kļuvu par brigadieri, būvdarbu vadītāja palīgu, būvdarbu vadītāju, projekta vadītāja asistentu, projektu inženieri un nu esmu projektu vadītājs. Būvniecībā esmu izgājis visus posmus. Zinu strādnieku psiholoģiju, saprotu, kā viņi jūtas, zinu, kā jūtas brigadieris, darbu vadītājs un pārējie.

Tātad proti motivēt gan komandu, gan strādniekus?

Mana komanda ir inženieri, un viņu motivācija ir citāda nekā strādniekiem. Strādniekiem galvenā motivācija ir nauda. Tā vai nu ir, vai arī tās nav. Vari vai nevari nopelnīt. Inženierim ar naudu ir par maz. Vēl ir attieksme un attiecības komandā. Vismaz pusi no strādniekiem pazīstu pēc sejas, zinu, kā sauc, dažreiz zinu, cik bērnu ir. Vienmēr atrodu piecas minūtes, lai aprunātos. Mūsu būvniecības tirgus ir mazs, un katru gadu satiekos ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, nemaz jau nerunājot par ikdienu un pašu firmas strādniekiem. Brīžiem nepalīdz ne nauda, ne termiņi, bet būtiskas ir attiecības, pareiza un konstruktīva attieksme pret citu cilvēku darbu – tā ir motivācija. Ja būvējam poliklīniku, tad mēģinām maksimāli nodrošināt, lai tur būtu ērti ārstiem. Ja būs ērti ārstiem, būs labi pacientiem. Tāpat Grindeks – lai tableti saražotu kvalitatīvi, ēkai kvalitatīvi jāpilda sava funkcija. Tāda ir mana attieksme pret dzīvi. Tagad uzsāku dzīvokļu projektu klusajā centrā. Kādreiz domāju – jā, rūpnīca svarīgi, poliklīnika svarīgi, būs dzīvoklīši, varēs atslābt. Kaut kā nesanāk. Jārūpējas par to, kā jutīsies nākamie iemītnieki.

Kādi apstākļi tevi veidojuši tik atbildīgu?

Laikam jau paldies jāsaka tētim. Viņam bija savs bizness. 12–13 gadu vecumā par dzīvi zināju vairāk nekā daudzi mani vienaudži. Sēdēju sapulcēs. Strādāju ar faksu, kaut ko pienesu, aiznesu, devos uz banku ar maksājuma uzdevumiem, dažkārt bija grūti un stress, bet interesanti.

Kāpēc direktora dēls 16 gadu vecumā devās strādāt būvlaukumā?

Man deva iespēju izvēlēties. Vēlējos strādāt vai nu uz būves, vai kļūt par juristu. Diezgan ievērojama daļa mana darba tagad saistīta ar jurisprudenci: līgumi, vēstules, darbs ar juristiem. Mani tas interesē, patīk tā domāšana, stratēģija. Vienmēr pārbaudu līgumus. Man vienmēr ir argumenti. Mēs strīdamies, līdz panākam rezultātu. Manī iekšā ir jurists.

Tad kāpēc būvniecība?

Gribēju darbu, kas būtu saistīts ar cilvēkiem, kas ietver inženierdomāšanu un tehniskus jautājumus, jurisprudenci, ekonomiku, naudas skaitīšanu, vadīšanu. Ja mācītos par juristu, varbūt zinātu labi, bet tikai vienu lietu, tāpēc izvēlējos aptvert vairākus virzienus, lai arī ne tik dziļi.

Veselīgas ambīcijas vienmēr bijušas?

Skatos uz citiem inženieriem. Kāpēc mēs daži esam tik līdzīgi? Tāpēc, ka sportisti. Azarts, vēlme būt labākajiem. Motivācija uzvarēt. Tā maina psiholoģiju un skatījumu uz dzīvi. Arī es biju profesionālajā sportā. Bērnībā, skolas un studiju gados sports bija mana otrā dzīve, un tiku galā gan ar mācībām, gan sportu. Tas palīdz. Tā ir disciplīna, loģika, enerģija. Ja gribi pirmo vietu, pamatīgi jāstrādā, tāpat, ja gribi uzbūvēt labu objektu, jāstrādā katru dienu. Tas ir kā treniņš, un sacensības ir pēdējais posms.

Un tomēr – kāpēc par palīgstrādnieku?

Uzticējos tētim un vectēvam. «Ja gribi būt labs vadītājs, jāpastrādā par strādnieku,» viņi teica. Bija grūti, naktīs sāpēja rokas, bet iepatikās. Man patika domāt un analizēt brigadiera un darbu vadītāja lēmumus. Kad uzņēmums Mūsu māja būvēja atpūtas centru Bowlero pie Spices, man likās, ka es varu izdomāt labāk par brigadieri. Skatījos, ko dara priekšnieki. Iedvesmojos no projektu vadītāja Ulda.

Jau strādājot PBLC, kļuvu par brigadieri diviem strādniekiem. Vienam 17 gadi otram 67. Man pašam19. Jāizlemj, ko un kā darīt. Jautāju padomu vecākajam. Viņš teica: tu esi brigadieris, tu arī domā. Tas bija mans pirmais lēmums. Izšķiroši – vai nu varu, vai nevaru.

Vai, čakli strādājot un mācoties, jebkurš var kļūt par projektu vadītāju, vai arī tas lemts tikai dažiem?

Jau trešo gadu vadu projektus. Jo vairāk esmu būvniecībā, jo vairāk pārliecinos, ka kādam ir dots, bet kādam nav. Var būt ļoti labs būvdarbu un būvlaukuma vadītājs un mācoties sasniegt labu kvalifikāciju. Projektu vadītājam ir par maz ar mērķtiecību. Vajag raksturu un to būvlaukuma sajūtu. Projektu vadītājs ir politiķis, ekonomists un jurists. Viss vienā. Jājūt situācija, desmit soļi uz priekšu. Tas ir kā šahu spēlēt. Biju strādājis uz būves un tad atnācu uz RBSSKALS. Sākumā intervija. Viņiem vajag būvlaukuma vadītāja asistentu un projekta vadītāja asistentu. Vēlējos būt būvlaukumā. Tur jutos labi. Projektu vadītājs mani «apčakarēja». Teica, lai pastrādāju trīs mēnešus par viņa asistentu, ja nepatiks, varēšu iet uz būvi. Otrā diena darbā. Man jāpabeidz līgums ar juristiem par ~500 tūkstošiem. Neko nezinu. Pie projektu vadītāja atrodas cilvēks, kas gaida līgumu, bet man jāiet pie jurista. Viņš uzvalkā, dusmīgs, prasa, ko vajag. Tā bija cita pasaule, kurā nokļuvu. Stress nenormāls, bet viss tika izdarīts. Apjēdzu, ka no projektu vadītāja darba neko nesaprotu. Bet, lūk, kas nostrādāja – ja sportists ir čempions savā novadā, tad jau gribas būt arī valstī un pēc tam aizbraukt uz sacensībām Eiropā. Iepatikās adrenalīns. Pat nepamanīju, ka jau rit ceturtais un piektais mēnesis...

Man paveicās. Tiku pie viena no tiem retajiem projektu vadītājiem, kuram nebija žēl dalīties ne ar zināšanām, ne ar pieredzi. Gada laikā viņš mani apmācīja tā, ka viņa atvaļinājuma laikā varēju daļēji pildīt viņa pienākumus.

Arī es uzticos cilvēkiem, taču zinu, kur ir riska robeža, ko vajag pārbaudīt. Ja jāstrādā pāris objektos, komandai jāuzticas. Uzticības jautājums ir viens no sarežģītākajiem. Bet ir robeža, cik daudz tu vari viens pavilkt. Līdz šim vēl cilvēkos neesmu vīlies. Uzticos, lai gan tas nāk grūti (smaida). Teiciens «Labi var izdarīt tikai pats» nav domāts vadītājam.

Kāds ir labākais padoms, ko esi saņēmis?

Vienā projektā bija ieliekušies veidņi. Tehnologi kaut ko nebija sarēķinājuši. Vajadzēja daļēji demontēt un būvēt no jauna. Pārdzīvojums milzīgs. Uzņēmuma vadītājs teica: «Kolēģi, vislielākā pieredze nāk no tādam situācijām, jāmācās no kļūdām un jābūvē tālāk.» Laikam jau izcilāko pieredzi iegūstam sarežģītās situācijās. Toreiz tas bija labs padoms nepadoties, uztvert to kā pieredzi. Pēc tam tu kļūsti par citu cilvēku, profesionālāku. Bet vispār problēma ir tikai tad, ja tiek savainots vai aiziet bojā cilvēks, viss pārējais ir labojams.

Kā uztver kritiku?

Asi. Esmu paškritisks. No citiem dzirdēt ir grūtāk. Svarīgi, kas to saka – vai cilvēki, kuriem uzticos, ar kuriem ir tuvas attiecības, vai svešs? Taču pats galvenais – ir vai nav par tēmu. Protams, nekļūdās tikai tas, kas neko nedara. Paškritika man ir augstā līmenī, jo projektu vadītājam jābūt lielai paškontrolei. Ja sāc aizrauties, kļūdies, un inženiera kļūdas nav pieļaujamas tāpat kā ķirurga. Ja kritika ir objektīva, tā palīdz nolaisties no mākoņiem. Esmu par tādu kritiku.

Vai paškritika izpaužas pret raksturu, rīcību? Kā tu revidē savu skapi?

Tas ir tāds mūžīgs jautājums un darbs ar sevi. Daži cilvēki mokās. Bet ar sevi jāstrādā tā, lai no šā procesa iegūtu. Tās ir zināšanas, raksturs. Daži izvēlas stabilitāti, mierīgu ritmu, un viņi ir laimīgi. Man tuvāka ir vectēva filozofija: «Ja man nekas nesāp, laikam esmu miris vai kaut kas noticis.» Mēģinu padarīt savu dzīvi nemierīgāku, lai ir jaunas robežas, jauni pakāpieni. Vajag pašam sevi stumt uz priekšu, tad piedzīvo ko jaunu. Taču nedomāju, ka jāizvirza mērķis desmit gadiem: būšu uzņēmējs, vadītājs, treneris vai kas cits. To var darīt un var pat panākt, bet, ja tā dodas uz mērķi, beigās aizmirstas, kas bija startā, ko īsti vēlējies. Ne vienmēr sanāk, bet katru dienu mēģinu gūt baudu no tā, ko daru. Tāpēc sportoju, mēdzu kaut kur aizbraukt, lai redzētu, kā dzīvo citur. Esmu sācis sērfot. Sākumā nesanāca, taču process iepatikās. Daudz emociju, gan fizisku, gan emocionālu pārdzīvojumu. Viļņus nevar apstādināt, var tikai iemācīties sērfot. Tāpat nevar izmainīt dzīvi, to var dzīvot. Cenšos!

Tavas veiksmes cena: draugi, veselība, raksturs?

(Domā.) Ar draugiem viss kārtībā. Mēs esam rūdīti. Mums pieder deviņdesmito gadu sākums. Mūsu ģimenei paveicās, citiem situācija bija cita – vecāki no nodaļu vadītājiem bija spiesti kļūt par apsargiem un strādāt divos darbos, lai nodrošinātu ģimeni. Mums ar draugiem no bērnības ir līdzīgi dzīves apstākļi, situācijas. Tāpēc draugi palikuši nemainīgi.

Veselība? Kamēr jauns, var paciest, bet skaidrs, ka tā pārstrādāšanās objektos var ietekmēt aizvien vairāk.

Taču lielākais upuris ir privātais laiks. Brīžiem jūtos kā Manhetenā. Cilvēki atnāk astoņos, aiziet desmitos un mājās tikai guļ. Labi, ka ir divas brīvdienas, dažkārt tikai viena. Jā, darbam tiek upurēts brīvais laiks. Pašlaik gan sāku izlīdzināt, lai privātā dzīve un darbs ir harmonijā. Tas, ko cilvēks vēlas panākt un ko ir gatavs tāpēc darīt, arī ir viens no veiksmes faktoriem. Nav mazāk vai vairāk talantīgu cilvēku. Cik tu atdod darbam arī no sava privātā laika, tik tev arī veicas. Es esmu darījis samērā daudz un rezultātam atdevis arī savu laiku. Pirms gada tā bija Ventspilī. Kādu laiku vadīju divus projektus Rīgā un vienu Ventspilī. Vispār normāli ir vadīt vienu objektu; ja projektu vadītājs ir advancēts ar labu komandu, var vadīt divus. Trešo, turklāt Ventspilī? Bija grūti. Laika trūka. Cēlos piecos gluži kā uz copi, lai paspētu uz sanāksmi Ventspilī, dažkārt mājās tiku pirms pusnakts, dažkārt nakšņojām tur.

Laba cope, tikai kas pieķērās...

Jā, tad tu atbrauc uz Rīgu, un tur arī objekts. Pēc Ventspils vadīt projektu Rīgā vairs nav tik traki. Visu laiku jāpaaugstina savas varēšanas robežas. Ja nomierinies, sākas recesija. Visu laiku jāmācās, visu laiku jāņem vairāk, nekā šķietami vari pavilkt. Tā ir attīstība.

Cik Latvijā ir tādu objektu, kuri piedāvā unikālas iespējas. Ja būvēti sarežģīti objekti un tad nāk kaut kas mazāks...

Uztveru to mierīgi. Viss atkarīgs no pasūtītāja. Ja attieksme komandai un visiem pret objektu, projektu ir pozitīva, konstruktīva un pareiza, var būvēt arī privātmāju; ja būvuzraugs, pasūtītājs un citi iesaistītie strādā neloģiski, tad arī par 100 miljoniem objekts nav interesants. Kuram projektu vadītājam gan negribas vadīt vienu lielu projektu? Tas vienmēr ir vieglāk nekā vadīt divus vai trīs mazākus vienlaikus. Vai objekts ir par 100 tūkstošiem vai par 100 miljoniem, procesi ir vienādi, tikai līgumsummas citas un cilvēku skaits atšķirīgs.

Kas tev pēdējā pusgadā bijis īpaši nozīmīgi?

Jūsu konkurss (smejas). Būvindustrijas gada balva bija kaut kas jauns. Tas manu dzīvi, protams, nemainīja, bet profesionāli bija ļoti vērtīgi. Gada būve, Ventspils zoss, Energoefektīvākā ēka Latvijā 2013. Konkursu daudz. Gribas uzlabot valsti, un šie konkursi motivē. Īpaši jaunajiem tas ir aktuāli. Viņi ir dzirdējuši par konkursu, un vienam otram ir sapnis kļūt par gada inženieri. Viņi strādās, lai to izdarītu. Un paveiks daudz laba, lai līdz šim titulam nonāktu. Viņi strādās kvalitatīvāk, arī ātrāk un savu komandu, savus cilvēkus orientēs uz labu darbu un panākumiem. Tas ir svarīgi.

Un objekti...

Īpaša nozīme bija poliklīnikai Ventspilī. Tas bija kā izaicinājums. Es biju strādājis ar dažādiem pasūtītājiem, bet Ventspilī ir īpaši prasīgi, sākot no domes priekšsēdētāja un beidzot ar sekretāri. Ventspilī jutos kā Vācijā – brīžiem pat it kā garlaicīgi no tās kārtības, bet mani pārsteidz tas, cik viņi ir precīzi, nu, gluži kā farmaceiti, ne pa labi, ne pa kreisi. Daži mani padotie brīnījās, ka var būt tik kārtīgi, ka seko līdzi, skatās, pārbauda.

Šajā objektā arhitektei Andai Bulai arī nebija vienalga. Tāpēc bija jāstrādā nevis vienkāršāk, bet tā, lai ir skaisti, jo tā ir māja cilvēkiem. Pasūtītājs procesam piesaistīja energoauditorus Zaķi, Andri Vulānu, jo ēkai vajadzēja būt maksimāli energoefektīvai. Šis objekts man ļoti daudz deva kā inženierim, manai attīstībai, izkustināja. Vajadzēja savākties.

Kāds ir tavs izdzīvošanas komplekts būvnieku sabiedrībā?

Augsta atbildības sajūta pret savu darbu. Latviešiem ir raksturīgi izmantot situāciju, kurā kāds ir kļūdījies, bet arī tev pašam var gadīties kļūda, tu vari nonākt tādā situācijā, tāpēc nedrīkst priecāties par cita nelaimi vai izmantot to savā labā. Visam ir bumeranga efekts. Jārespektē cita padarītais un paškritiski jāizturas pret savējo.

Tiešām esi tik pareizs vai arī māki skaisti runāt?

Man nav tādas vajadzības (smejas)! Ne jau ar runāšanu, bet ar zināšanām un darbu gan jau kaut ko nopelnīšu.

No kāda ēdiena visgrūtāk atteikties, pat tad ja nebūtu izsalcis?

No deserta (smejas). Kādreiz sportojot maz tika, jo visu laiku jākontrolē svars. Tagad, esmu atslābinājies, ikdienā sportoju tikai sev, nevis rezultātam, līdz ar to varu atļauties desertu.

 

Mārīte Šperberga

Žurnāls „Būvinženieris” Nr.33

Foto: Mārīte Šperberga