Izcila izglītība Kardiffa universitātē Lielbritānijā. Strauja karjera. Zināšanu novērtējums atklājas vērienīgos daudzmiljonu projektos. Precizitāte. Drošība. Termiņi. Problēmas atrisinājums pat tad, ja liekas – situācija bezcerīga. Vienkāršība. Pozitīvisms visdažādākajos apstākļos. Tas ir par konkursa „Būvindustrijas gada balva” laureātu, titula „Gada inženieris – 2013” īpašnieku, SIA „Tilts” celtniecības departamenta direktoru Artjomu Gridņevu.

Cik vien dzirdēts, Artjoms ar aizrautību stāsta par tiltiem, konstrukcijām, specifiskiem, individuāliem risinājumiem. Rodas sajūta, ka viņš ar savu profesiju un būvēm ir pārņemts. Kad jautāju vai viņam citas tēmas arī ir par kurām varētu runāt tikpat azartiski, Artjoms pasmaida un sāk uzskaitīt. Pats svarīgākais viņam ir ģimene. Ar to saistīta māja, pirts. Artjomam vienmēr paticis sports. Kopā ar ģimeni viņš ziemā slēpo, vasarās priekšroka ir ūdensslēpēm. Ja vien iespējams vienu vai pāris reizes gadā Artjoms kopā ar ģimeni dodas ceļojumos, kurus iepriekš plāno.

„Protams, būvniecībā nenormētais darba laiks ievieš korekcijas, bet, lai izjustu prieku ar ūdensslēpēm, pietiek pat 20 - 30 minūtes. Ziemas slēpošanu gan plānoju savlaicīgi. Vienu nedēļu jau vienmēr var atrast,” saka Artjoms.

Visur, kur viņš dodas, kur piedalās, kur atrodas viņam patīk. Vai tā var būt? Artjoms uzskata, ka būt optimistam ir vērtīgāk, arī vienkāršāk.

„Negatīvo var sameklēt jebkur un vienmēr, bet jebkurai situācijai var atrast risinājumu. Svarīga vien vēlme to meklēt un rīkoties,” saka Artjoms.

„Būvniecība ir skarba, kā to līdzsvaru saglabāt? Vai nācies arī „norauties”?”

„Cenšos problēmas tomēr risināt mierīgi. Viss ir izdarāms vai nu iekšējās plānošanās vai izrunājot ar pasūtītāju. Viss ir paveicams, tikai jāpadomā, kādā veidā labāk virzīties. Nav nekā tāda ko nevar atrisināt. Sākumā varbūt šķiet, - nav iespējams, bet tad saki sev – padomā un atbildi atradīsi! Tā bija arī Pļaviņu HES. Kā iekļauties budžetā, kā iegūt darba drošību, kā precīzāk izdarīt darbus? Bet viss notiek,” atzīst Artjoms.

Neviena objekta nodošanas termiņš, kur projektu vadītājs bijis Artjoms, nekad nav kavēts. Arī visa kompānija šobrīd sev izvirzījusi mērķi: SIA Tilts ievēro termiņus. Artjoma pārraudzībā tagad ir uzņēmuma objekti Latvijā, daļēji Lietuvā un Baltkrievijā.

Tikai pāris gadi virs trīsdesmit un...direktors. Taču kolīdz sāc pētīt pieredzi, skaidrs, ka tā ir iespaidīga: atbildīgais būvdarbu vadītājs, projektu vadītājs, iecirkņa vadītājs... Dzelzceļa tunelis Londonā (stacija St. Pancras), Rīgā: Dienvidu tilta otrā kārta, Vairoga ielas krustojums, Meža prospekts, K.Ulmaņa gatves gājēju tilts, Čakstes bulvāra rekonstrukcija Jelgavā, Pļaviņu HES rekonstrukcija, dzelzceļi un tilti Lietuvā. Tā varētu turpināt vēl un vēl.

„Uzreiz pēc augstskolas nokļuvu objektā, kurā darbu apjoms 400 miljonu vērtībā. Sagadījās, ka viens no vadītājiem saslima un mani uzaicināja pārņemt daļu no viņa pienākumiem. Tas bija Londonā – tunelis zem esošas senās dzelzceļa stacijas. Pēc tam sekoja lieli sarežģīti objekti: tērauda, vanšu tilti, betona tilti, dzelzceļi, ceļi. Ja ar kādu materiālu saskaros pirmo reizi, tad dodos uz kursiem, lasu standartus, lai 100 % esmu pārliecināts, ka precīzi pārzinu, ko runāju ar projektētāju vai būvuzraugu. Zinu kā strādāt ar tēraudu, zinu, kas standartā rakstīts par betonu, kas par krāsošanu. Lai neviens neprasa mazāk vai vairāk kā tas vajadzīgs,” saka Artjoms.

„Reģionālā un valsts mēroga olimpiāžu laureāts matemātikā un fizikā varēja kļūt par zinātnieku?”

„Zinātnieks no manis nesanāktu. Man vajag piedzīvojumu. Objektos ir dzīvas problēmas. Tiltu būvniecību izvēlējos, jo SIA Tilts ir ģimenes uzņēmums. Taču būvējam ne tikai tiltus.”

„Ēkas gribētu būvēt?”

„Ēkas nē. Tiltu konstrukcija ir sarežģītāka. No inženiera viedokļa te daudz vairāk var atrast ko mācīties.”

„Vai ar centīgu mācīšanos var kļūt par labu speciālistu, vai tomēr arī inženieriem piemīt kaut kas tāds, ko dēvē par maņu.”

„To jušanu dod tikai pieredze. Jāstrādā ar cipariem. Ja ir sajūta, ka pāļi jāurbj dziļāk, tad tā ir tikai tāpēc, ka reiz jau blakus bijis objekts un zini ģeoloģiju. Ja ir sajūta, ka kaut kas nav pareizi, tad pārbaudām, bet, ja nav strādāts, tad nekādas sajūtas nebūs.”

„Vai kāds no objektiem ir tuvāk sirdij, nekā citi?”

„Ar katru objektu kaut kas cits saistās. (Domā) Jelgavā Mītavas tilts bija ļoti sarežģīts. 300 cilvēki vienlaicīgi strādāja. Tur daudzviet nebija zināms ko darīt, un kā būvēt, jo projektā uzrādīts, - risinājums jādod būvuzņēmējam. Paralēli nācās strādāt pie projekta, bet termiņš 15 mēneši. Man patīk būvēt Rīgā. Tur nav standarta objektu.

Savdabīgs tilts ir Šilutē. 40 dienās vajadzēja demontēt un būvēt jaunu dzelzceļa tiltu no betona. Te bija precīza loģistika un darbs 24 stundas dienā. Virs dzelzceļa ir vecais loka tilts ar piecām arkām. Esošajam dzelzceļa tiltam apšuvums no akmeņiem un ķieģeļiem. Sekoja restaurācija, lai tilts izskatītos tāpat kā 1875. gadā. Tāds pats tilts arī Klaipēdā. Abos iesaistījās Lietuvas Kultūras ministrija, arhitekti. Ķieģeli tika speciāli gatavoti pēc precīzas senās tehnoloģijas. Nācās iedziļināties tiltu restaurācijā. Kopā strādājām ar Latvijas un Lietuvas meistariem.”

”Vai būt ekspertam un vērtēt tos būvspeciālistus, kuri vēlas iegūt sertifikātu tiltu būvniecībā ir liela atbildība?”

„Domāju, ka to daru pietiekami objektīvi. Ir cipari, punkti, pieredze. Viss aprakstīts. Ja rodas šaubas par pieredzi, tad atrodu, kas ir parakstījies par konkrētā cilvēka pieredzi un noskaidroju sīkāk.”

„Vai kādam sertifikāts atteikts?”

„Viens pretendents savā pieredzē bija uzrādījis divus tiltus, kuros es biju atbildīgais būvdarbu vadītājs. Komisijai viņš sacīja, ka tādu Gridņevu nav redzējis un būvdarbu vadītājs bijis viņš. Taču komisija zināja, ka es esmu būvējis konkrētos tiltus, jo bija tos reāli apmeklējuši un skatījuši.”

„Ko gribētu tagad uzbūvēt?”

„Ļoti tālu no Rīgas strādāt negribētu. Tilti ir pilsētas vizītkarte. Tāds tagad ir Mītavas tilts Jelgavā blakus Rastrelli pilij. Tāpat pāri Daugavai Rīgā derētu vēl viens skaists un nozīmīgs, piemēram, vanšu tilts. Te gan nebūs tilta ar Eiropā vai pasaulē garāko laidumu, jo nav ne vietas ne naudas, bet kādu skaistu tiltu vēl gribētos.”

„Vai bez modernajām tehnoloģijām kādu mēnesi, kaut nedēļu varētu iztikt?”

„Nevarētu. Modernās tehnoloģijas neaizvieto risinājumu pieņemšanu, bet palīdz. Man patīk, ka objektos ir kameras, ka redzu caur internetu, kas notiek, izmantoju e-pastu.”

„Tad jau nākas strādāt 24 stundas.”

„Naktī ne, bet sezonā: aprīlis – novembris darbs nav tikai astoņas stundas, sanāk līdz desmitiem vakarā.”

„Kur tad tā degviela, ar ko pašam sevi uzpildīt?”

„Ziema palīdz.”

„Vai tētim bieži jautājat padomu? Kurš kuru māca, audzina?”

„Strādājam kā komanda. Tā ir stabila jau no paša sākuma. Katrs no mums zina par ko kurš atbild. Viens otru nemokām ar ikdienas lietām. Tētis ir tehniski ļoti zinošs. Daudz tiltus būvējis, arī Ziemeļos Krievijā. Viņam liela pieredze, tāpēc padomu taujāju problēmu gadījumos. Taču arī viņam ir jautājumi man, uz kuriem varu rast atbildes.”

„Ja uzaicinātu piedalīties TV šovā?”

„Atteiktos. Ja nu vienīgi būtu kāds profesionāls šovs, saistīts ar inženiera darbu.”

„Ja ceļojumā izvēlē kristu tikai tuksnesis vai Antarktīda?”

„Neredzu iespēju kāpēc tikai divas izvēles, bet ja tiešām tā, tad dotos tur, kur siltāk”.

„Priekšroka mājas remontam vai dārgam ceļojumam?”

„Vispirms māju kārtotu. Dārgi ceļojumi? Nē. Tagad gaidām otru bērniņu, aktuāls ir remonts.”

„Kuru īpašību dēļ pats ar sevi labprāt draudzētos”?

„Laikam jau pozitīvās attieksmes dēļ pret visām lietām”.

„Par kādiem jautājumiem visbiežāk nākas domāt?”

„Kādā veidā savu dzīvi sakārtot tā, lai mazāk problēmu. Prātoju, ko optimizēt, piemēram, mājā apkures sistēmu, zāles pļaušanu, lai viss būtu optimāli un nepatērē pārāk daudz no mana laika.”

„Vai no kāda sava tilta lēktu ar gumiju?”

„Mums ar draugiem radās nelies strīds, kā rezultātā kādi 8-10 cilvēki vienojāmies, ka lēksim ar izpletni. Pēc dažām dienām bija iespēja to darīt no lidmašīnas Spilves lidlaukā. Realitātē tikai trīs no mums sadūšojās. Saņēmu oficiālu apliecinājumu par savu pirmo lēcienu (smaida). Domāju, ka arī no tilta varētu nolēkt ar gumiju, tikai nejūtu prieku no tāda eksperimenta.”

„Ko gribētu iemācīties, izdarīt?”

„Man vienmēr bijis bail no augstuma. Tāpēc allaž jādomā, kādā veidā šo problēmu risināt. Nolēmu, ka vienkārši jāiet, jāmēģina pārvarēt sevi. Piemēram, tiltam pārbaudīt vantis. Īpašs izaicinājums, man bija pagājušā gadā Vladisvostokā. Pirmais posms, kur pacēlāmies bija 70 m augstumā. Vieta, kur stāvējām bija no režģa izveidots tāds kā balkons. Bailes pamatīgas. Otrais brauciens jau 230 m augstumā. Domāju, ka tādā augstumā nebraukšu. Desmit minūtes stāvēju. Tad pastaigāju gar malu, it kā labi. Kad nokļuvu atpakaļ 70 m augstumā, jutos, kā uz zemes. Bija viegli (smaida).

„Tas nozīmē, ja ar sevi strādā, visu var izdarīt”.

„Izskatās, ka jā”.

„Cik svarīgi, lai darbu novērtē kolektīvā, valsts mērogā?”

„Vērtējums gan darba kolektīvā gan ārpus tā ir patīkami, bet nav darba jēga. Strādāju, lai būtu labs tilts, ceļš. Kā projektu vadītājam man vienmēr gribējās sarežģītus objektus, lai ir interesanti būvēt.”

 

Mārīte Šperberga

Žurnāls „Būvinženieris” Nr.33

Artjoma Gridņeva privātā arhīva foto