Ceļu inženieris Kārlis Kadiķis, Būvindustrijas lielās balvas laureāts par mūža ieguldījumu nozarē, par saviem sešdesmit gadiem ceļu būvē: “Pašlaik Latvijas ceļu būvētāji ir zirgā, bet esam soli pirms tā, ka visu ceļu tīklu Latvijā nevarēsim uzturēt. Būs jāizvēlas. Ceļi vienmēr ir vajadzīgi, bet visi ceļi nekad nebūs labi uzturēti ne pie mums, ne ārzemēs. Arī Kanādā, Francijā vai citviet, kur būts, ir galvenie ceļi tranzītam un nozīmīgai satiksmei valstī, bet pārējie tāpat kļūst bedraini un nelīdzeni.”

Būvindustrija Latvijā ir spēcīga. Jaunie ceļu būvētāji ir labā līmenī, esmu ticies ar daudziem no viņiem Latvijas Būvinženieru savienībā, kad notiek sertifikācija. Ir pagrūti studēt un strādāt vienlaikus, kā daudzi patlaban dara. Otrajā kursā tāds censonis jau strādā un pazīst priekšniekus. Ja vēl saņem stipendiju no uzņēmuma, ir saistīts un parādā. Labam ceļu inženierim svarīgākais ir pienākuma apziņa, ka jāizpilda tas, ko pateicis darba vadītājs vai būvuzraugs. Daudz atkarīgs no priekšnieka. Esmu pieredzējis, ka jaunais inženieris pats cenšas, taču viņam nesanāk, bet, ja priekšnieks uzspiež, viss pēkšņi notiek. Vēl viena svarīga lieta ir sekot līdzi projekta izmaksām. Ja uzņēmumam zaudējumi, nevienu nepaijās. Strādā, kā nākas, vai ej prom. Pozitīvi, ka atšķirībā no padomju laika darbā nedzer. Ja kādam pašam nav apzinīguma, ir automašīna vai stingrs priekšnieks. Darba apstākļi ir mainījušies kā diena pret nakti: kvalitatīvs apģērbs, apavi, vestes, visiem ķiveres. Padomju laikā gan ceļu būvē, gan uzturēšanā bija daudz roku darba un maz tehnikas. Lielais buldozers S 100 un mazie DT 75, skrēperi, vēl autogreideri, tos tepat Igaunijā ražoja. Tādas ceļu tīrīšanas iekārtas uz automašīnām, kādas redz tagad, nebija un arī nederēja, jo ziemas bija bargas. Ar buldozeriem vajadzēja sniegu šķūrēt uz malām, tikai tad varēja braukt ar greideri. Kad strādāju Liepājā, divi vīri ar šķipelēm stāvēja automašīnas kravas kastē un svieda smiltis uz ceļa. Paši izgudrojām uzkarināmu ierīci uz pašizgāzēja – ar sviru, kas griež riteni un kaisa, lai nav jāmet ar lāpstām. Sāls tika kaisīta visu laiku, tikai uz grants ceļiem ne. Galvenais bija jānodrošina autobusu satiksme. Man bija ciešas attiecības ar autobusu parka direktoru Zālīti Liepājā, viņa šoferi ziņoja par ceļu stāvokli. Vecie šoferi zināja manu tālruņa numuru mājās un zvanīja tieši. Ceļu meistari cēlās trijos četros no rīta, izbrauca savu iecirkni un ziņoja, vai nav slidens. Informāciju savāca radio, kas tad tālāk ziņoja visiem iedzīvotājiem.

Ar ceļu būvi saistījos 1950. gadā, kad iestājos Latvijas Universitātes Inženierceltniecības fakultātē. Arhitekti, būvnieki un ceļinieki studēja kopā vienā fakultātē. Startēju uz ēku būvniecību, bet iestājeksāmenā bija jāzīmē ķeblītis. Komisija manu ķeblīti pavisam izbrāķēja. Arhitektos es nederot, bet varot studēt ceļiniekos. Man, astoņpadsmitgadīgam puikam, iebildumu nebija. Vēlāk sapratu, ka esmu izvēlējies ļoti pareizi. Ja jāsēž projektēšanas kantorī, neredzi, kas ziemā vai vasarā notiek dabā. Savukārt ēku būvnieki ir ierobežoti būvlaukumā un neko daudz nezina ārpus. Ceļiniekiem būve ir gara līnija, plašums – gan upes, gan ezeri, gan pļavas. Tas motivē.

Piecdesmitajos gados Latvijas Universitātē vēl bija vecie, Latvijas pirmās brīvvalsts laika speciālisti: ceļinieks Dripe, rakstnieka Andreja Dripes tēvs, Kārlis Gailis, pamatu pamats būvmehānikā, Panovko, izcils speciālists būvmateriālos un būvstatikā. Bija Kriešmanis ar savu jājamzirdziņu – ēku aizsardzību pret trupēšanu. Par tiltiem mācīja viens krievu ģenerālis, inženieris, kurš bija komandējis vienību, kas bija būvējusi koka konstrukciju tiltu ar visiem mezgliem Valdemāra (tolaik Gorkija) ielas galā pāri Daugavai. Daudz tas ģenerālis nestāstīja, bet lika lasīt grāmatas, visas mācību grāmatas tolaik bija krievu valodā, un teica, lai ejot skatīties viņa tiltu. “Pie trešā balstā nokāpiet lejā un paskatieties, kā pamatne uzbūvēta,” viņš teica. Uz visām lekcijām, protams, negājām, bet izvēlējām divus trīs centīgākos, kuri iet un pieraksta. No viņu pierakstiem arī mācījāmies. Pie Gaiļa vai Panovko gan centāmies apmeklēt visas lekcijas, jo citādi bija grūti tikt līdzi.

Sešdesmit gadu no saviem astoņdesmit pieciem esmu nostrādājis būvniecībā. Dienas režīms un plānošana man joprojām ir svarīgi. Visam jābūt sakārtotam, savā ritmā. Uz ceļa darbs ir stresa pilns, bet es esmu mierīgs pēc rakstura, nekad neuzbļaušu, vismaz uzreiz ne. Kādreiz kolēģi teica: kamēr Kadiķiem nesakrājas, viņš neko neteiks. Ja par daudz, tad gan sper vaļā.

Vismīļākā man ir Liepāja. Kopš divu gadu vecuma dzīvoju Liepājā, tur pabeidzu vidusskolu. 1955. gadā pēc Universitātes gribēju uzreiz tikt Liepājā, bet vienu gadu nācās nostrādāt Balvos. Redz, pēc Universitātes bija sadale. Tolaik augstskolas absolvents nevarēja iet strādāt, kur grib, vienkārši diplomu nedeva rokā, bet aizsūtīja uz turieni, kur esi norīkots. Trīs mani grupas biedri devās būvēt Pamirskij trakt. Tika piedāvātas arī jaunās zemes, neapdzīvota stepe Ustenā. Tur negribēju neparko. Tāpat inženierus meklēja zvejnieku kolhozi pa visu piekrasti no Ainažiem līdz Pāvilostai. Kādi trīs četri biedri izvēlējās tos. Par sadales norīkojuma ignorēšanu pat sodīja. Viens kursabiedrs bija aizbraucis uz savu norīkojuma vietu Kaļiņinu, pieprasījis dzīvokli, kā solīts, nedabūja to un atbrauca atpakaļ. Viņu tiesāja, ka nav strādājis noteiktajā vietā. Nopietna tiesa, kaut gan sods bija tik vien kā publisks fui – aizrādījums.

Sāku Balvu Ceļu pārvaldē kā galvenais inženieris. Patiesībā tā izrādījās ļoti laba vieta. Sveša, bet latgalieši ir ārkārtīgi sirsnīgi cilvēki, un es ātri iedzīvojos. Ceļu meistari klausīja. Ja pateicu, izpildīja. Latgalē gan bija lielas grūtības ar vārdiem un uzvārdiem – gandrīz visi Zači, un vārds visiem Jāzeps, tikai pēc tēvu vārdiem varēja atšķirt. Tur ir pavisam cita sadzīve nekā Kurzemē. Atceros, šoferis bija samīlējies meitenē, kuru apprecēja cits, viņš to sāncensi medīja ar lielo pašizgāzēju un gandrīz nobrauca. Mīlestība pāri visam. Strauji cilvēki. Tās tika uzskatītas par švakām kāzām, ja nav izkāvušies. Ar žoga mietiem gāja vaļā.

Visu laiku daudzināju, ka gribu uz Liepāju. Aizsūtīju vēstuli Autotransporta un šoseju ministrijas Kadru daļas vadītājai. Pēc gada viņa ņēma vērā manu vēlmi. Liepājā atradās 4. Ceļu pārvalde. Visā Latvijā kopš pirmā Ulmaņa laikiem tādas bija trīspadsmit. Viens no maniem lielajiem darbiem Liepājas pusē ir monolīta betona tilts pār Bārtas upi. Ilgu laiku pēc tam, līdz pat 1990. gadam, Latvijā būvēja tikai saliekamās konstrukcijas tiltus, jo nebija ne vajadzīgo veidņu, ne betona maisītāju. Liepājā nostrādāju 27 gadus.

Pēc Liepājas diezgan negaidīti nonācu Rīgā. Vispār jau domāju mainīt darbu, jo jutu, ka esmu aizsēdējies. Apjautājos apkārt. Kursabiedrs strādāja augstā amatā ministrijā, viņš zināja mani un teica, ka ministrijā man neesot ko darīt, vajadzīgs darbs, ko esmu darījis. Viena aizķeršanās – nebiju partijā. Uzrakstīju iesniegumu, tad ceļš pavērās. Mani sameklēja Rīgas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieks Kārlis Līcis, kurš pārzināja galvaspilsētas ceļus. Viņš meklēja vadītāju Rīgas pilsētas Ceļu būvniecības un remonta trestam, kuru līdz tam bija vadījis kāds pusloka lēcējs. Līcis atlidoja uz Liepāju paskatīties, ko daru. Aizbraucu uz lidostu viņam pretī, izvadāju pa saimniecību. Līcis iepazinās ar cilvēkiem, apskatīja ceļus, tehniku un teica, lai nākot par tresta priekšnieku. Četri simti darbinieku. Uzņēmos atbildību par Rīgas ceļu būvi un remontu. Ar ceļu uzturēšanu nodarbojās Ceļu pārvalde.

Laiku Rīgā atceros kā lauvu bedrē pavadītu, bet jāsāk ar to, ka darbā sekmējās. Tieši Rīgā ieguvu lielāko pieredzi. Liels uzdevums bija organizēt Zemitāna satiksmes pārvada būvniecību. Tur bija ielas, pārejas, tilts. Darbs, ar kuru nelepojos, ir Uzvaras pieminekļa pamatnes būve, kuru trestam uzlika Komunistiskās partijas komiteja. Toreiz partijas komiteja noteica visu. Tur strādāja racēji, pāļu dzinēji, betonētāji. Par to naudu varēja uzbūvēt dzīvojamo māju kvartālu.

Labi sapratos ar abiem saviem palīgiem. Bija divi vecākie darbu vadītāji, katrs savā pusē Daugavai. Ražošanas sanāksmes notika reizi nedēļā. Runājām latviski, jo visi darbu vadītāji, tehniķi, meistari bija latvieši. Savukārt šoferi, ekskavatoristi, autogreideru vadītāji gandrīz visi bija krievi. Vienīgais krievs tresta vadībā, kadru daļas priekšnieks un čekists Šlikovs uztaisīja traci partijas komitejā. Man aizrādīja, ka runājam tikai vienā valodā. Teicu, ka esam latvieši. Nedrīkstot, esot jāievēro pārējo tiesības. Tajā laikā bija trīs lielas latviešu nozares: melioratori, ceļinieki un mežinieki, kur vadībā bija latvieši un pārsvarā arī strādāja latvieši.

Tā bedre sākās, kad Rīgas izpildkomitejā pie varas nāca Rubiks. Viņa darbaspējas un paņēmienus var apbrīnot. Kad Rīga gatavojās Dziesmu svētkiem, pulksten vienpadsmitos vakarā pie manis ierodas kurjers no Rubika. Dzīvoju Purvciemā, man dzīvoklī nebija tālruņa, jo pēc fiksētajiem tālruņiem cilvēki gadiem stāvēja rindā, bet mobilie tālruņi vai datori tolaik nevienam pat sapņos nerādījās. Tātad saņemu ziņu, lai pēc pusstundas esmu izpildkomitejā. Aizbraucu. Rubiks iesēdina mani autiņā, un kopā izbraucam, pārbaudām visas ielas, pa kurām jāiet Dziesmu svētku gājienam. Nebija vienīgā reize. Kad Rubikam vairākkārt nācās sūtīt man pakaļ kurjeru, viņš deva rīkojumu ievilkt manā dzīvoklī tālruni. Rubiks ieviesa stingru uzskaites sistēmu – kāds ir lēmums, kas jādara, kāds ir darba izpildes termiņš. Savlaicīgi tika paziņots, kad tuvojas darba izpildes termiņš. Rubiks stingri skatījās līdzi. Viņam iepatikās, ka Lietuvā ietves izliktas ar betona plāksnītēm, viņš arī gribēja tādas. Ražošanas iekārtas atradās Maskavā. Sagādnieks brauca uz Maskavu un slēdza līgumu, tad plāksnītes vagoniem veda šurp un lika vietā. Veco akmens bruģi sargāja, kaut arī dažās vietās Vecrīgā asfalts ir uzklāts tam tieši virsū. Akmens bruģa licējus tolaik ar uguni nevarēja atrast. Rubiks uzaicināja no laukiem spēcīgus vīrus, iedeva viņiem dzīvokļus un noorganizēja pie Rīgas Ceļu pārvaldes grupu, kurā trīs vecie Ulmaņlaiku bruģētāji mācīja jaunos. Tagadējie bruģa licēji man izraisa smaidu. Starp akmeņiem paliek spraugas, var izņemt jebkuru akmeni. Vecie meistari, lai pārbaudītu, cik labi ielikts bruģis, iedzina starp akmeņiem stangu un lauza. Ja bruģis viena metra diametrā cēlās līdzi, viss kārtībā, bija labi noķīlēts. Citādi jāpārliek.

Rubikam neviens nedrīkstēja ne pušplēstu vārdiņu runāt pretī. Mūsu attiecības sagāja dēlī, kad neapsveicu biedru Rubiku dzimšanas dienā. Sanāksmē visi tramvajnieki, Ceļu pārvaldes priekšnieks un kas tur vēl ieradās ar puķēm. Es nemaz nezināju, ka viņam dzimšanas diena. Man mīnuss. Sāka Rubiks mani kapāt par visu. Katrā sēdē skandināja, ko Kadiķis nav izdarījis. Jāatzīst gan, ka dažas lietas patiesi kliboja, jo nebija materiālu. Deficīts. Beigās apnika, gāju prom. Autotransporta un šoseju ministrija tieši meklēja priekšnieku Saulkrastu ceļu būves rajonam. Tur bija nesalīdzināmi mierīgāk.

Tieši no Saulkrastiem kļuvu par Latvijas Ceļinieku asociācijas vadītāju. Asociāciju dibinājām astoņi ceļu būves rajoni, tolaik vēl valsts uzņēmumi. Tikai pamazām, jo visi nācām no ražošanas, kļuva skaidrs, kas jādara. Nē, asociācijai nebija jārūpējas par darbinieku izglītošanu. Ja kādreiz trūka, teiksim, greideru vai ceļa ruļļu vadītāju, jo visi jau grib braukt ar auto, nevis ceļa rulli, bija skaidra sistēma – ar vai bez traktorista vadītāja apliecības varēja doties uz Latvijas ceļinieku seno galvaspilsētu Smilteni, un divu nedēļu, mēneša vai divu mēnešu kursos darbinieks tika izskolots. Taču asociācijai visu laiku jāborē gan valdībai, gan Saeimai, gan iedzīvotājiem, ka jādod nauda ceļu būvei. Tagadējam biedrības Latvijas Ceļu būvētājs vadītājam Andrim Bērziņam kā bijušajam Latvijas premjerministram tas ir skaidrs jau no paša sākuma. Viņš ļoti labi zina situāciju, zina, kur jāiet, kam jāuzsit uz pleca. Bet ne jau Bērziņš vienīgais tāds staigātājs. Diemžēl visiem naudas nepietiek.

Tieši Bērziņa premjerēšanas laikā mēs uztaisījām lielu traci, sagājām četras vai piecas asociācijas kopā, nolikām pie Dailes teātra lielo ceļa rulli, izkārām milzīgu plakātu “Ceļu sabrukums ir tautsaimniecības sabrukums”. Uz sanākšanu teātrī bija aicināti visu pagastu priekšnieki, ministri, visi, kas saistīti ar būvniecību. Noskanēja tālu, bet nekādu rezultātu. Finanšu ministrija pateica, ka naudas nav. Vēlāk Repše pieņēma lēmumu vispār likvidēt visus fondus, izņemot Pensiju fondu. Vilis Krištopāns jāuzteic kā vienīgais satiksmes ministrs, kurš kārtoja ceļu jautājumu, arī Latvijas Autoceļu fonds tika izveidots viņa laikā. Kad Šlesers bija satiksmes ministrs, likums noteica, ka 80% no iekasētā akcīzes nodokļa tiks ieskaitīti šajā fondā, bet tika piebilsts, ka tas notiks atkarībā no tā, kādas būs budžeta iespējas. Un budžeta iespējas tādas nekad nav bijušas.

Autoceļu fonda likvidēšana uzskatāma par lielu kļūdu, jo ceļu būvē ir jāplāno vismaz trīs gadus uz priekšu. Ir taču jāizstrādā projekts, jāiepērk materiāli, jāpasūta tehnika. Patlaban viss process var sākties tikai pēc valsts budžeta apstiprināšanas un beidzas, kad šā gada nauda cauri. Fonda nauda tika pārcelta no viena gada uz otru, varēja plānot. Fonds obligāti jāatjauno. Tagad Saeima ir uzdevusi valdībai apstiprināt plānu finansējuma palielināšanai valsts budžeta programmai ceļiem. Vajadzētu taču tikai vienkārši izsvītrot ārā punktu “...atkarībā no budžeta iespējām”. Sen saplānots, ka ceļu nozarei jāsaņem 80% no akcīzes nodokļa. Lai Bērziņš to borē.

Šogad būvnieki ir zirgā. Kaut gan ceļu būvniekiem vienmēr ir klājies labāk nekā ēku būvniekiem. Ceļinieki nebrauc strādāt uz Norvēģiju, arī algas ir lielākas. Nopelnīts ir nopelnīts, bet nav labi, ja tas ir izkrāpts pierakstot vai iegūts uz apakšuzņēmēju rēķina. Jā, arī ceļu būvē apakšuzņēmēji ir nospiesti, lielie mēģina nopelnīt uz mazo rēķina. Ir gadījumi, kad ģenerāluzņēmējs lielu objektu nosola lēti, paredzot, ka darbus sadalīs mazajiem un tie jau uzbūvēs, bet neviens nepiesakās, jo apstākļi pārāk smagi un nauda maza, un ģenerāluzņēmējs dabū lauzt līgumu, maksāt sodu. Mazajiem mazāk vajag, tiem pat vieglāk pastāvēt. Liels atbalsts jau ir pašvaldības, kas darbojas pēc saviem principiem. Kad Iepirkumu uzraudzības birojā piedalījos sūdzību izskatīšanā, ienāca sūdzības par konkursu nolikumiem, kas rakstīti savējiem. Skaidri redzams, ka vienu būvnieku atbalsta, bet pārējie brēc, ka arī grib. Reti kurā objektā neuzrodas papildizmaksas, uz to pieprasīšanu būvnieki ir nadzīgi. Bet ir arī stingra kontrole no pasūtītāja puses. Protams, ir pielaides, jāmāk uztaisīt uz pieļaujamā robežas, un uz to būvnieki ir piešāvušies. Prasības materiālu un darbu kvalitātei ES projektiem ir ļoti augstas, pat pārāk augstas, salīdzinot ar satiksmes intensitāti. Var teikt, ka jaunie ceļi ir labāki nekā nepieciešams.

Pēc 2020. gada ceļu būvniekiem būs jāsašaurinās, taču tas nav nekas traģisks. Būs jāmeklē darbs ārpus Latvijas vai arī jābūvē ne tikai ceļi, bet arī ūdensvadi un kanalizācija, kā to dara Binders. Domāju, ka Latvijā nebūs maksas ceļu, jo nav tam atbilstošas satiksmes intensitātes. Vajag tūkstošiem auto dienā, un arī tad paiet desmit divpadsmit gadi, līdz nauda atnāk atpakaļ. Vietējiem uzņēmējiem tādas naudas nemaz nav. Ārzemnieki, domāju, nenāks. Tad drīzāk iespējami tādi publiskās un privātās partnerības projekti kā Ķekavas apvedceļš.

Ceļi, kas uzbūvēti ar ES atbalstu, ir jāatjauno pēc Savienības standartiem. Tā būs mūsu maize pēc 2020. gada, jo nauda remontiem un atjaunošanai būs, lai tos ceļus nenovestu līdz kliņķiem. Iespējams, ka lauksaimnieki, kuri izauguši līdz tūkstošiem hektāru, būs gatavi dot naudu, jo viņiem vajadzēs ceļus. Bet daļai ceļu būs jāiztiek bez uzlabošanas. Tas nav nekas jauns. Jaunībā Liepājā redzēju kartotēku, kādi bijuši ceļi Kurzemē Ulmaņlaikā. Arī tolaik dažus ceļus valsts vienkārši nolēma neuzturēt, un tie aizauga ar krūmiem. Ja kāds brauca pa šo ceļu, viņš pats to arī kopa.

Latvijas valsts simtgade ir lieli svētki. Simt gadu apritēs arī Latvijas ceļiniekiem. Tomēr tas viss atgādina padomju laikus, kad uz svētkiem izkāra karogus, skandināja lozungus un centās par katru cenu kaut ko paspēt nodot ekspluatācijā. Tāda izrādīšanās bez vajadzības. Piekrītu, ir jānosvin. Arī es esmu ļoti gandarīts par Būvindustrijas lielo balvu, kas man nāca stipri negaidīti, bet patīkami. Paldies kolēģiem, kuri izvirzīja! Diemžēl patriotisms manī ir zudis, redzot, kā saimnieko oligarhi un politiķi jaucas iekšā uzņēmējdarbībā.

Andris Pētersons

Intervija publicēta žurnāla "Būvinženieris" 2018.gada februāra numurā