Mērķtiecīgs un zinātkārs jaunietis, kurš droši dodas pretim jauniem izaicinājumiem – sarežģītiem projektiem un objektiem. Spēj saglabāt vēsu prātu, neizsmeļamu optimismu un humora izjūtu arī grūtās, nestandarta situācijās. Profesionālis ar strauju izaugsmi un ārkārtīgi lielu potenciālu būvinženiera karjeras jomā. Iepazīstieties – Būvindustrijas lielās balvas ieguvējs, Gada jaunais inženieris 2016 Edgars Zelčs!

Jūs saņēmāt Būvindustrijas lielo balvu kā gada jaunais inženieris. Kā uztvērāt šo atzinību?

Atzinība nāca ļoti pēkšņi. Es tiešām negaidīju, ka uzvarēšu šajā nominācijā. Kolēģu vidū izskanēja diskusijas par to, kuru varētu pieteikt balvai, bet lēmumu pieņēma vadība. Kad kolēģi mani pieteica, nodomāju – nu, pieteica, pieteica... Taču pats līdz pēdējam brīdim neticēju, ka saņemšu šo titulu un lielo balvu Pamatakmeni. Tikai brīdī, kad nosauca manu vārdu, sapratu, ka mans darbs un veikums tiešām ir novērtēts ne tikai kolēģu un sadarbības partneru vidū, bet jau valstiskā līmenī. Par to vēlos pateikt milzīgu paldies kolēģiem, kuri nominēja mani Būvindustrijas lielajai balvai! Tas man bija liels pagodinājums un motivācija attīstībai.

Vai saņemtā atzinība neuzliek papildu atbildību tādā nozīmē, ka tagad no jums sagaida vairāk?

Manuprāt, nevis uzliek atbildību, bet ir liels novērtējums iepriekš paveiktajam darbam. Ja tu esi inženieris, atbildībai jābūt jebkurā gadījumā. Lai līdz šādai atzinībai nonāktu, bez atbildības pret savu darbu nemaz nevar.

Kas jūs visvairāk piesaista šajā profesijā?

Galvenais faktors, kas šo profesiju padara interesantu, ir darba dinamiskums – lai arī cik zinošs, pieredzējis būtu inženieris, katrā nākamajā projektā jāsaskaras ar jauniem izaicinājumiem, lietām un niansēm. Šajā profesijā nepārtraukti jāapgūst kas jauns. Tāpat jāseko līdzi tehnoloģiju attīstībai, tā teikt, jāiet līdzi laikam. Protams, jaunajiem inženieriem, kuri mācījušies atbilstoši jaunākajām tendencēm un tehnoloģijām, ir nedaudz vieglāk, jo iegūtās zināšanas vēl nav novecojušas, taču tik un tā nepārtraukti jābūt ar skatu nākotnē, lai nepalaistu garām kādus jauninājumus.

Kolēģi un sadarbības partneri ir minējuši jūsu spēju saglabāt vēsu prātu un humora izjūtu jebkurā situācijā. Vai šajā profesijā tas ir svarīgi? Kā tas jums ir palīdzējis?

Saglabāt vēsu prātu ir ļoti svarīgi, jo nepārtraukti jārisina problēmas, nevar pieiet darbiem haotiski un kaut ko sasteigt, problēmas jāuztver ar vēsu prātu, lai rūpīgi izsvērtu katru nākamo soli. Humora izjūta palīdz uzturēt komandas garu, pozitīvu noskaņojumu kolēģu vidū, un tas palīdz darbā. Tāpat humora izjūta lieti noder komunikācijā ar pasūtītāju, lai radītu brīvu, nepiespiestu gaisotni, kas ļauj būt uz viena viļņa ar pasūtītāju, līdz ar to ir daudz vieglāk vienoties par konkrētiem risinājumiem.

Kādas vēl īpašības un prasmes ir būtiskas inženierim?

Inženierim noteikti jābūt ieinteresētam tajā, ko viņš dara. Svarīga ir precizitāte, arī spēja pielāgoties dažādiem uzdevumiem, tomēr pati būtiskākā ir loģiskā domāšana – īpašība, bez kuras inženieris noteikti nevar iztikt. Jo nav divu vienādu problēmjautājumu, ko šajā profesijā nākas risināt. Risinājums, kas der vienā gadījumā, nākamajā vairs nederēs, tāpēc visu laiku ir jādomā, kā konkrēto problēmu atrisināt ar mums pieejamām metodēm. Copy paste šajā darbā nederēs (smejas)!

Vai tas ir papildu izaicinājums, kas piesaista šajā profesijā?

Tieši tā! Šī profesija ir ļoti dinamiska, tu nekad nevari skaidri zināt, kas tevi sagaidīs rītdien, garlaicīgi nekļūst nekad.

Jūs esat strādājis pie dzīvojamo ēku, biroja ēku kompleksu, arī tirdzniecības centru projektu izstrādes, kādu ēku projektēšana jums šķiet interesantāka un izaicinošāka?

Nu jau manā pieredzes bagāžā ir arī cita veida ēku projektēšana – uzņēmuma Swetch sastāvā (E. Zelča aktuālā darbavieta, – aut. piez.) esmu strādājis arī pie viesnīcu, baseinu, universitātes projektēšanas. Taču ne jau ēkas kategorija nosaka interesantumu. Ja mēs vērtējam pēc kategorijām, tad, piemēram, būvējot biroja ēkas, netiek tik ļoti «spiests» uz izmaksām, kā tas ir dzīvojamo māju gadījumā, tāpēc lielāka vaļa tiek dota arhitektam, kurš var izdomāt kādus interesantākus risinājumus. Dzīvokļi pārsvarā tiek projektēti un būvēti, domājot par cenu, pēc iespējas vienkāršāk, lai ātrāk varētu uzsākt to ekspluatāciju un gūt peļņu. No šāda skatupunkta biroju ēkas un universitātes ir interesantākas.

Vai pēc gadiem vēlētos saņemt arī balvu par mūža ieguldījumu nozares attīstībā?

Par mūža ieguldījumu, manuprāt, vēl pāragri runāt (smejas). Bet šī saņemtā atzinība noteikti motivē mani doties pretim jauniem izaicinājumiem. Nākamais solis drīzāk būtu Gada inženiera tituls, un pēc tam jau varētu domāt par mūža ieguldījumu. Kaut gan, manuprāt, mūža ieguldījums kādas nozares attīstībā nav pašmērķis, tas drīzāk ir kā bonuss, kā atzinība inženiera veiktajam darbam.

Vai jūs pats sevi redzat šajā profesijā arī pēc gadiem 10, 20?

Noteikti! Savu profesiju mainīt nevēlētos.

Ko vēlaties pēc sevis atstāt, kādas paliekošas vērtības?

Tagad esmu iesaistījies uzņēmuma Swetch veidošanā un darbībā. Mūsu mērķis ir pārskatāmā laikā izveidot vienu no vadošajām inženieru grupām reģionā, un pašlaik mums diezgan labi veicas. Runājot konkrētāk par manu devumu sabiedrībai, jau iepriekš esmu apmācījis jaunos inženierus un daru to arī tagad, tā ka viens no maniem mantojumiem varētu būt šīs zināšanas, ko atstāju jaunajiem profesionāļiem. Otra paliekošā vērtība noteikti ir ēkas, ko esmu projektējis. Ir ārkārtīgi patīkami šīs ēkas apmeklēt un redzēt dzīvē. Jāatzīst, ka līdz šim esmu projektējis faktiski tikai Zviedrijai, noteikti gribētos kādus projektus realizēt arī Latvijā.

Vai tad tas, ka esat strādājis citās valstīs, ne tikai vietējā mērogā, neskaitās prestižāk?

Tas, protams, tiek augstu novērtēts, tomēr Latvija ir mana dzimtene, manas mājas, vēlos arī šeit atstāt savas pēdas.

Būdams gados jauns, jau esat piedalījies nozīmīgu projektu īstenošanā, apmācījis jaunos inženierus. Kā to uztver paši apmācāmie?

Manuprāt, tas, ka esmu gados jauns, atvieglo mūsu sadarbību un apmācības procesu. Mēs runājam vienā valodā, līdz ar to mums ir vieglāk saprasties. Nekad ar apmācāmajiem nerunāju tā, it kā būtu pārāks vai zinošāks, mēs esam līdzvērtīgi. Lai arī man ir ātri izdevies sasniegt to profesionalitātes līmeni, kādā patlaban esmu, nemitīgi pilnveidojos un augu profesionāli, tāpēc man ir viegli iejusties viņu ādā. Domāju, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc mums ir vieglāk sasniegt veiksmīgus rezultātus.

Un ko jūs viņiem mācāt?

Bija tāds periods, kad es biju pirmais, kurš uzņēmumā sagaidīja jaunos augstskolu absolventus, deleģēju viņiem uzdevumus un skatījos, kādi ir viņu rezultāti, tādējādi saprotot, kāds varētu būt konkrētajam cilvēkam piemērotākais amats. Skola ieliek labu teorētisko pamatu, piemēram, būvmehānikas zināšanas, bet skaidrs, ka uzreiz pēc skolas pabeigšanas par būvmehānikas speciālistu nekļūsi, nebūsi spējīgs patstāvīgi projektēt. Es viņiem dodu sākotnējās praktiskās iemaņas, lai viņi spētu patstāvīgi darboties.

Vai nozarē ir daudz gados jaunu profesionāļu?

Mazāk, nekā vajadzētu. Projektēšana, līdzīgi kā IT nozare, ir ļoti pievilcīga studijām un darbam, jo to var viegli eksportēt. IT speciālisti no Latvijas galvenokārt strādā ārzemēm – viņi eksportē savu intelektu, izstrādā IT risinājumus ārzemju kompānijām. Arī mēs, inženieri, esam ļoti pieprasīti, jo šajā jomā esam spēcīgi, piedevām izmaksu ziņā lētāki nekā daudzu citu valstu profesionāļi.

Man sadarbība bijusi lielākoties tikai ar gados jauniem cilvēkiem, jo viņi ir elastīgāki, dinamiskāki, ātrāk pielāgojas jaunām situācijām. Ja kopā strādā daudz dažāda vecuma cilvēku, ir grūti nonākt pie viena pareizā risinājuma. Katram inženierim ir savs viedoklis un laika gaitā veidojusies pieredze. Tā kā gados vecāks inženieris ir mācījies citā laikā, kad tika izmantotas citas metodes un citi normatīvi, bieži vien viņš rīkojas tā, kā jaunākie inženieri diez vai uzskatītu par pareizu. Protams, katram var būt sava taisnība, jo vienu problēmu var atrisināt dažādos veidos.

Ko jūs ieteiktu jaunajiem censoņiem, kas ieguvuši inženiera kvalifikāciju vai vēl tikai domā pievērsties šai nozarei?

Tiem, kuri vēl tikai izvēlas sev piemērotu profesiju, teiktu, ka inženierija noteikti ir ļoti perspektīva nozare, kurā nepieciešami jauni speciālisti. Bet tiem, kuri ir tikko pabeiguši augstskolu, ieteiktu novērtēt tās zināšanas, ko augstskola ir devusi. Esmu sastapis profesionāļus arī no citu valstu universitātēm, un nevarētu teikt, ka ir kardināla atšķirība starp viņu izglītības līmeni un mūsējo. Tas, cik daudz tu iegūsi no studijām, ir atkarīgs no katra cilvēka – cik ļoti viņš vēlas kaut ko iemācīties, cik ļoti viņam interesē tas, ko viņš mācās. Tie, kas dodas uz universitāti, lai kļūtu par inženieriem, bet nevēlas neko darīt, jo tas tomēr izrādās pārāk sarežģīti, par inženieriem nekļūs. Tā ka es teiktu, ka universitāte mums dod labu sākuma zināšanu un prasmju bāzi, pēc tam jau... Nav daudz inženieru, kuri sēž bez darba (smejas).

Jūs minējāt, ka esat apmeklējis paša projektētās ēkas. Vai nav gadījies nodomāt, ka tagad, projektējot šo ēku, rīkotos citādi?

Par to gan neesmu domājis, vai rīkotos citādi. Protams, perfekts šajā dzīvē nav nekas, vienmēr ir varianti, kā kaut ko izdarīt efektīvāk, bet, apmeklējot projektētās ēkas, pirmkārt, pārņem neizsakāms prieks; otrkārt, ir ļoti interesanti redzēt, kā šīs ēkas izskatās dzīvē, kā funkcionē. Mūsdienās visi projekti tiek veidoti 3D vidē, virtuāli ēkas kopskatu mēs redzam, tomēr dzīvē tas ir daudz interesantāk, iespaidīgāk.

Vai jūs jau kopš bērna kājas zinājāt, ka kļūsiet par inženieri, vēlējāties darboties tieši šajā nozarē?

Nē! Īpaši par to nebiju domājis. Baudīju bērnību un jaunību. Kad pienāca laiks izvēlēties, skatījos, kuri priekšmeti man vislabāk padodas, vērtēju, kādam novirzienam manas īpašības derētu labāk. Un, jāatzīst, nav bijis ne mirklis, kad nožēlotu savu izvēli.

Ja nebūtu kļuvis par inženieri, kādā profesijā, jomā labprāt darbotos?

Vienīgā profesija, kurā vēl sevi redzu, ir IT nozare. Arī tur galvenā loma ir loģiskajai domāšanai, līdzīgi kā būvinženierijā, ir jārisina problēmas. Taču programmēšanai salīdzinājumā ar būvinženieriju mīnuss ir tas, ka atlikums no programmēšanas nav tik iespaidīgs kā no būvniecības – būvniecības rezultātā tu iegūsti lielu «pieminekli», bet, ja tu uztaisi projektu programmēšanā, nu, tad tev ir projekts programmēšanā (smejas).

Varētu teikt, ka esat tāds kā savas profesijas patriots, bet ko darāt no darba brīvajā laikā?

Ikdienā atslēgties no darba man palīdz sports, tas atļauj vairāk ēst (smejas). Mūsdienās, kad komunikācija ar sadarbības partneriem un būvobjektu projektēšanas vadība notiek galvenokārt ar e-pasta starpniecību, lieliska priekšrocība (un vienlaikus arī apgrūtinājums) ir tā, ka e-pasts pieejams arī telefonā, – tu vari neatrasties darba vietā, bet tāpat būt darbā. Sportojot gan cenšos telefonu nolikt malā, jo sports tiešām palīdz atslēgties no darba.

Vai ir kāds konkrēts sporta veids, ar ko nodarbojaties?

Ikdienā apmeklēju fitnesa klubu, bet ziemā aizraujos ar kalnu slēpošanu, savukārt vasarā man patīk būt pie dabas, uzspēlēt ar pludmales volejbolu.

Vai ir vēl kas bez sporta, varbūt kādi hobiji?

Hobijs varētu būt ceļošana. Man patīk arī kino, bet diez vai to var uzskatīt par hobiju (smejas).

Dace Rozenšteina

Foto: no Edgara Zelča personiskā arhīva

Intervija publicēta žurnāla “Būvinženieris” 2017.gada augusta numurā