«Grūti kaut ko jaunu izdomāt mūsu profesijā,» saka Būvindustrijas lielās balvas un titula Gada arhitekts 2016 ieguvējs Arnis Kleinbergs, ieskatoties desmit gadu vecā pasaules arhitektūras katalogā un secinot, ka jauno būvju racionālisms un iederība apkārtējā vidē kļuvusi par normu.

Grūti, bet nebūt nav neiespējami. To pierāda paša Kleinberga jaunās un atjaunotās celtnes, jo īpaši Ceļu satiksmes drošības direkcijas jaunā ēka un atjaunotais Motormuzejs Mežciemā, kas sader savā starpā un iekļaujas gan meža, gan dzīvojamās apkaimes fonā.

Vai arhitektu darbs vairāk nav pārvirzījies uz senu ēku atjaunošanu, nevis jaunu izdomāšanu?

Ļoti daudz ir tādu projektu, un daži kolēģi uzskata, ka nevajadzētu vispār neko jaunu būvēt, jo daudz veco ēku stāv tukšas vai tiek izmantotas tikai daļēji; tās vajadzētu pārbūvēt un pielāgot. Es šai nometnei nepiederu, es saku: vajag būvēt jaunas ēkas. Mūsu biroja darbības lauks ir ļoti plašs, mēs strādājam gan ar pārbūvēm un jaunbūvēm, gan lielākām un mazākām ēkām. Funkcijas mūsu ēkām ir atšķirīgas, un ir interesanti izpētīt kādu jaunu virzienu un izpildīt to.

Strādājot gan ar jaunām, gan vecām mājām, tās jāsavieno savā starpā...

Motormuzejā un jaunajā CSDD ēkā Mežciemā šo savienojumu var redzēt trešā stāva līmenī! (Smejas.) Tas ir viens veids. 

Kā zināt, ka vecā ēkā, kāds bija Motormuzejs, ir pietiekami vērtīga, lai to atjaunotu, nevis nojauktu un celtu vietā jaunu?

Vērtības izpratne ir intuitīva, jo tik jaunas būves kā Motormuzejs vēl nav pieminekļu sargu aprūpē. Tā ir profesionāla sajūta, un tāda ir daudziem maniem kolēģiem. Tā ir sava laika zīme, varbūt pat pats labākais postmodernisma veidojums mūsu valstī. Tad neapšaubāmi pret to jāizturas ar cieņu, tas maksimāli jāsaglabā un jāatjauno. Ēka bija fiziski nolietojusies, un tagad reizēm dzirdamas norādes, ka nevajadzēja to veidot tik jaunā veidolā, bet ar saglabātu patinu. Toreiz mēs neredzējām tādu iespēju, tāpēc lēmums bija to pilnībā uzpucēt. 

Vecā Motormuzeja un jaunā CSDD ēka sader kopā?

Mēs izvēlējāmies kontrasta paņēmienu, nemēģinot pielāgoties vecajai mājai, bet radīt citu apjomu un materialitāti, nenomācot vēsturisko ēku. Tas bija grūti, jo jaunbūve nelielajā platībā no ielas puses ir pirmā. Kontrasta princips tiek izmantots laiku pa laikam un bieži atmaksājas, jo skaidri parāda – tās ir divas dažādas ēkas, būvēšanas laiks ir cits, paņēmieni ir atšķirīgi. Motormuzejs ir pagājušā gadsimta 80. gadu produkts, ceru, ka par mūsu jauno ēku varēs pateikt, ka tā ir no 2010. gada (smejas).

Ko jums nozīmē profesionālais tituls, ko lielā mērā saņēmāt par šo objektu?

Jebkura atzinība ir emocionāli un cilvēcīgi ļoti svarīga un patīkama. Kolēģi mani šad un tad paslavē. Jāsaprot, ka tas ir īslaicīgi, un jau nākamajā dienā kāds var pateikt ko kritisku par manu projektu, kas viņam nepatīk. Mēs birojā savstarpēji esam diezgan toleranti, bet projektus apspriežam kopīgi, lai noteiktu, kas nav izdevies veiksmīgi, kas jāmaina. Daži ieteikumi tiek ņemti vērā. Arhitektūra ir kopdarbs. Arhitekts viens pats neko nevar izdarīt.

Kuram no jaunākajiem objektiem jūs pats dotu balvu?

Nupat tika piešķirta Gada balva arhitektūras, un par labāko nosauca Lidojošo mūku teātri Ķīnā. Es neesmu tur bijis, tāpēc nevaru novērtēt. Zinu, ka Andris Starks ir labs fotogrāfs, un tas, ko viņš ir nofotografējis, pārliecina un man patīk. Mūsdienās ir daudz arhitektūras konkursu, kur faktiski pasniedz fotogrāfu balvas, jo vērtēšana notiek interneta vidē. Bieži esam pārsteigti, ierodoties objektā, ko esam redzējuši tikai bildēs, – dabā iespaids ir pavisam citāds, nereti ne uz to labo pusi. Fotogrāfijā nav pilna fona, blakuslietu, izvēlēts veiksmīgs rakurss un kadrējums. Lai ēku novērtētu, jābūt tai vismaz blakus, ja ne iekšā. Turklāt tas ir žūrijas darbs, un četru vai piecu cilvēku vērtējums ir zināmā mērā subjektīvs. Objektīvu vērtējumu varam gaidīt pēc gadiem desmit vai divdesmit, kad ēka jau iedzīvojusies, izturējusi laika pārbaudi, jaunās paaudzes to novērtējušas kā joprojām aktuālu.

Vai paša skatījumā jūsu arhitektūrai ir kādas unikālas iezīmes?

Pats savus objektus nevēlos apspriest, jo mani galīgi neinteresē pagātnē darītais. Man ļoti interesants ir tas, ko daru šodien, varbūt kaut ko domāju par rītdienu, bet to grūti paredzēt. Pavisam nesen pabeigtie objekti vēl ir nedaudz apspriežami, bet pirms gada darītais vairs nesaista manu interesi. Tas ir kā ar bērnu, kurš izaug un aiziet. Līdzīgi arī ēkas dzīvo savu dzīvi, bet man ir svarīgi, lai tā ir pilnvērtīga, lai tās kalpo plānotajam mērķim. Man šķiet, ka nav tāda mana objekta, kurš stāvētu tukšs un neizmantots. 

Arhis birojs atrodas Vecrīgā. Vai jūs ķertos klāt tās attīstīšanai lielākā mērogā?

Vecrīgas pārveidošanas laiki, šķiet, ir aizgājuši. Kādreiz pie dažādām varām bija milzīgi plāni, bet tagad esam sapratuši – tā mums ir svarīga vieta, lai piesaistītu uzmanību, un tas galīgi nav mūsdienīgi. Nevar nopostīt labo, harmonisko un vērtīgo. Pieminekļu sargi, varbūt bieži pārspīlējot, izdarījuši labu darbu un saglabājuši Vecrīgas un galvaspilsētas centra vidi pietiekami nesabojātu. 

Seno ēku atjaunošana prasa zināšanas par vecajiem materiāliem un paņēmieniem. Cik kompetenta ir nozare?

Objektos Vecrīgā ik pa brīdim vajadzīgi atjaunošanas eksperti. Pēdējais tāds objekts bija Saeimas komisiju ēka, kur nodalījām visu veco un atjaunojām, ieliekot jaunu struktūru un pārbūvējot ēku, lai to uzlabotu. Specifiskie restaurācijas darbi, veco materiālu, detaļu un apdares atjaunošana – tam pieaicinām zinošus speciālistus, un tādu Latvijā pašlaik netrūkst. Mums ir ļoti labi restaurācijas meistari, kaut arī ik pa brīdim kaut kā trūkst. Būvniecības nozarē viss notiek viļņveidā – krituma laikā mēs amatniekus zaudējam, kāpumā atkal atgūstam. Latvijas apjomam viņu kompetence ir pietiekami laba. 

Kā dalāt lomas biroja komandā?

Lozējam! (Smejas.) Ja man trāpās tehniskā daļa, tad ir slikti, jo es ar datoru joprojām nemāku tik labi apieties. (Smejas.) Piedalos galvenokārt radošajā procesā, bet ne tikai, jo tad varētu uz darbu nākt vien dažas dienas mēnesī. Radošums mūsu profesijā vairs ir vien neliela daļa, taču arī inženieris ir radoša profesija. Nepietiek tikai tehniski atstrādāt kādu projekta daļu, jābūt vēlmei izgudrot, ieguldīt projektā. Lielajos projektos radošuma ir mazāk, bet tas ir klāt arī visā procesa vadībā un organizēšanā.

Kā ar kompromisu starp mākslu, praktiskumu un īpašnieka naudas daudzumu?

Nav bijis neviena objekta bez kompromisa. Pat ja pats par savu naudu un ar savām rokām būvēju, tāpat procesāpiedalās vairāki es. Kompromisi ir labi, jo komunikācija, ierobežojumi un atšķirīgas domas bieži noved pie labāka rezultāta nekā tad, ja es viens pats varētu brīvi fantazēt. Ja visas puses ir vienlīdz ieinteresētas un vienlīdz labi saprot procesu, rezultātu var sasniegt.

Kāds ir jūsu lolotais profesionālais sapnis?

Tāda īsta sapņa nav. Man un mūsu birojam ir laimējies uzbūvēt kādu lielāku objektu, no tā rodas zināma atkarība. Ir vēlme to darīt vēl un vēl, jo mērogs un sajūta ir atšķirīga, bet ir jāatrod līdzsvars. Man patīk gan mazas lietas, gan lielas. Domāju, kāda liela kultūras vai sabiedriska būve katram arhitektam ir sapnis. Taču Latvijas neatkarības laikā šādus objektus varam uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt, kādu daļu vēl ārzemju kolēģi projektējuši, tātad konkurence aug. 

Arvien lielāka loma ir ēkas iederībai un vides labiekārtošanai ap to.

Tā ir šīs tūkstošgades jaunā domāšana, un tas ir svarīgs aspekts – kā būve iekļaujas vidē, kā maksimāli iesaistīt sabiedrību tās veidošanā. Iederība ir atkarīga no arhitekta, kas objektā strādā. Tagad redzam, ka dažās vietās Vecrīgā uzrodas jaunas ēkas, bet citas stāv tukšas, kaut arī tas nav raksturīgi oriģinālajai vecpilsētai. Piemērs ir Līvu laukums – izplūdis, nekonkrēts, neraksturīgs Vecrīgai, bet arī ļoti pierasts. Ir grūti tagad kaut ko mainīt, jo cilvēki ir pieraduši pie Līvu laukuma. Meistaru ielas fasādes ir uz kartītēm kā vecpilsētas simbols, bet mēs tās nevarētu brīvi uztvert, ja tur būtu šaura ieliņa. Arī ap Brīvības pieminekli bija iecerēts veidot sienu un nozāģēt kokus, taču laiks visu ir nokārtojis citādi, un sabiedrībai tas ir pieņemamāk. Taču pārmaiņas būs, tikai laiks rādīs, kādas. Taču par stilu, kādā būvēt Vecrīgā, vienmēr esmu teicis, ka mūsu ēkām jābūt tādām, lai ir redzams, ka tās ir šajā laikā celtas. Nevajag veidot mākslīgas kopijas vai replikas.

 

Arņa Kleinberga profesionālais CV

1986. gadā ieguvis arhitekta izglītību Rīgas Politehniskajā institūtā (tagad RTU).

Strādājis Rīgas pilsētas Galvenajā arhitektūras pārvaldē, 1989. gadā ar domubiedriem nodibinājis projektēšanas biroju ARHIS arhitekti, kuram ir līdzīpašnieks un vadošais arhitekts līdz šim brīdim.

Projekti:

CSDD nodaļu administratīvo ēku un teritorijas labiekārtojuma projekti Ogrē, Valmierā, Liepājā, Madonā, Gulbenē, Limbažos, Talsos, Jūrmalā, Rīgā;

pērn pabeigta Rīgas Motormuzeja atjaunošana un CSDD Klientu apkalpošanas centra piebūve Sergeja Eizenšteina ielā 6, Rīgā;

sakārtota Rīgas Motormuzeja Bauskas filiāle;

tirdzniecības centri mc2 Krasta ielā un Sky & More Duntes ielā, Rīgā;

policijas ēka, Vecās ostmalas promenādes rekonstrukcija Liepājā;

daudzdzīvokļu nami Ūnijas ielā 82, Rūpniecības ielā 34A, biroju ēka Duntes ielā 11, Rīgā;

Fītinghofa nama rekonstrukcija Līvu laukumā, Rīgā;

skatu tornis Dzintaru mežaparkā Jūrmalā;

savrupmājas Rīgā un tās apkaimē, Ogrē, Smiltenē, Jūrmalā;

vēsturiskā nama Jēkaba ielā 6/8 pārbūve Saeimas vajadzībām.

Izstrādājis Latvijas Nacionālajai bibliotēkai veltītās monētas dizainu.

Saņēmis Būvindustrijas lielo balvu un titulu Gada arhitekts 2016.

Avoti: Arhitektu savienība, Latvijas Būvinženieru savienība

 

Antra Ērgle

Foto: no Būvinženiera un Arņa Kleinberga arhīva